atmiņas par domām

10:18 am: šodien, pirmajā īstajā ziemas dienā, kas man šogad tikusi, beidzot atradu to dārzu. bet visi koki bija aizgājuši, tos varēja atšķirt tikai pēc šiltītēm "parastā egle", "trakā egle", u.c. arī galdiņu ar soliņiem atradu, koku ielokā, izkopts reljefs un ik uz soļa varens skats, neviena tur nebija, saule rietēja un citi notikumi bija. man ir aizdomas, un cerības, ka mūsu ciemata urļiki tur nenāk arī vasarā, jo tas ir diezgan tālu no ciemata centra. ja man atbrauktu kādi ciemiņi, es viņus sešos uzrautu, vārītu olas, paņemtu kafiju termosā, otrā termosā karstu pienu, ko uz vietas uzputot, un protams, šampanieti, un tad tur ietu brokastot, viņi raudātu pa ceļam, jo acis būtu miega pilnas un elkoņu locītavu un ceļgalu locītavu iekšpuses vēl glabātu sapnīšu siltummu, bet kājas saltu rasā, es viņus rautu aiz rokas un sistu varbūt pa stilbiem ar mazu gana stibiņu, man kā vienmēr būtu smieklīgi, kad citi raud fizisku grūtību dēļ, bet, tur nonākuši, mēs paēstu padzertu, un visi saprastu.
lavanda šodien bija vienīgā reālā no visiem augiem, viņai vēl viss turējās pie dvēseles un miesas, es nekad nebiju izgājusi uz kontaktu ar lavandu, varbūt, nezināju, kura tā ir, bet šai bija šiltīte klāt "šaurlapu lavanda", norāvu, saberzēju un paostīju, pirmajā brīdī šķita - nekas, tā jau tikai kā zaļa lapiņa smaržo, bet pēc tam tas sākās un joprojām sākas.