atmiņas par domām

11:09 pm: šobrīd jau esmu inficējusies ar šeit valdošo nekonkrētību tik daudz, lai sāktu nojaust, kā nedrīkst runāt un ko labāk nedarīt, lai brīnumu pasaules āliņģi virs tevis neaizvērtos un pār tevi nekrātos netiešs (Damokla zobens). bet atbrauc rīdzinieki, visi tādi uzvilkti, skaļi, šaudās ar acīm pa visurieni, manas mammas māsa prasa manai mammai par pujeņu vecmāmiņu: a kas tur pretī dzīvo? - mamma trepēs skaļi un mīļi saka - vai! tur dzīvo vecs tantukiņš kā dievgosniņa.
būs tantukiņš šito dzirdējis, āboli un gurķi man vairs nespīd. var likties, ka pārspīlēju, bet tā teikt šeit ir noziegums. es vēl nevaru to paskaidrot, bet skaidri zinu.