:
paskaties, zem iepriekšējā sakomentēts tā, it kā es patiešām kaut ko tādu varētu pateikt.
:
Balti aizkari visnotaļ sedz logu, bet logs ir aizvērts - jūtu, ka viegla dzesna šūpo ekrānu, uz kura parādās asiņains plankumiņš, kas kļūst aizvien kustīgāks un oranžāks. Tā laikam rītausma... Varu lūkoties uz loga pusi, kustēties man aizliegts. Aiz loga jābūt mežam - no turienes plūst egļu šalkas un apšu tardzēšana, tālas putnu balsis, bet priekšplānā čivina zvipuri. Jau agrā bērnībā, kad zvilu ar vājumiem, no rītiem dzirdēju zvipurus trokšņojam, tas man likās gaužām bezcerīgi. Nesen, minūti atpakaļ, divas, rasi, pirms pusstundas, noklaudzēja durvis. Laikam izgāja baltā, kas cauru nakti suplak uz krēsla snauduļoja vāķēdama.