atmiņas par domām

12:18 am: Tēja patiesību ir pamodinājusi, taču nepazīst to un spēj vienīgi bez mitas un ar arvien atslābstošu spēku dot liecību, ko neprotu iztulkot, bet ko vēlos vismaz atsaukt un atrast neskartu, savā rīcībā, lai tā dotu man galīgo skaidrojumu. Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi, kad prāts pārspēj sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas - meklētājs - pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam - apgaismot.
Un es atkal jautāju sev, kas ir šis nesaprotamais stāvoklis, kuram nav nekāda loģiska izskaidrojuma, bet kura neapšaubāmības, svētlaimības un realitātes priekšā viss cits nobāl. Es cenšos to atsaukt vēlreiz. Domās atgriežos pie brīža, kad iedzēru pirmo tējas malku.