atmiņas par domām

Archive

June 26th, 2006

12:40 pm: jūtu tomēr baigo vēlmi aizceļot uz kādu pusgadu.

12:40 pm: vai ir kādi ieteikumi, ja neskaita īriju??

04:11 pm: viltotas meitenes
Stabu ielas kantoris ir pilnīgs fufelis. Gāju pie meitenes ar vārdu Nastja. Sagaidijas cita. Pilnīgi garām. Figūra vēl neko. Bet seja - saprotu kapēc nerāda sejas uz fotgrāfijām. Jā un viņa neko nevarot, tas ir nēerti, to nedrīkst utt. Bildes ko viņas ievieto reklāmā ir nokačātas no interneta. Esmu gaigi vīlies. Internetā ir daudz meiteņu no staba ielas. Dzīvē man liekas tās visas ir neīstas. Visas ir izdomātas. Strādā divas, trīs kuras neatbilst ievietotjām internetā apmēram desmit meitenēm.

www.intimmeitene.lv

04:16 pm: Vakar biju dakteru speele interesanta var riktigi atskatīties uz pežu

09:33 pm: solītais nekrologs
mani tikko ar nastasju fiļipovnu salīdzināja.

protams, glaimojoši. kurai gan negribētos. es tā kā kautrīgi pretojos, jo, pirmkārt, lai nu kas es esmu, maucīga noteikti ne. (tas ir diezgan mokoši, būt kaislīgas dabas un nemācēt būt maucīgai, atzīstu.)andra mf., protams, ir nastasja vairāk par mani, un arī, teiksim, dzeina, un up, un svalka, un citas te cibas skaistules. tomēr, arī man bija ļoti patīkami. īpaši tādēļ, ka atcerējos.

tas laikam bija pēdējais rīts, sēdēju savā galda pusē un smējos. nevarēju vien rimties. viņš klusēja, klusēja arī citi viesi, bet es smējos, neprātīgā līksmē. teatrāli un dramatiski, tomēr no sirds. pa brīžam raudādama. mana eksaltācija un manierīgās nervu lēkmes nav no manis atdalāmas, un es pat vairs nekaunos. lai arī tas parasti raksturīgs aktieriem.

vēlāk arī naudiņu sametu krāsnī. tāpat, smiedamās. aizbraucu melnkoka droškā, triekdama zirgus putās, rādīdama nesaprotamas zīmes ar rokām. rogožins pakaļ nebrauca, lai nozagtu, aizvestu ar varu, utt., nogalinātu. jo tikai tas man, protams, ir vajadzīgs, mirt no kaislības. kā jau visas, kas pārlasījušās...vārdsakot, nē, viņš mani bez naudas nē.

iespējams, tas drīzāk bija miškins. kurš nenāks. varbūt vienīgi nepretosies, ja atnākšu pati, atbraukšu, atbraukšu melnkoka droškā, sieviete sudraba pils, un aizvedīšu līdzi, nebeigdama tulkot epilepsijas lēkmes par kaisles uzplūdiem.

un iespējams, es visu vēl vairāk pārpratu, un īstenībā nekad neesmu bijis nekas vairāk kā Ipolits, atceraties to aseksuālo, kaitinošo radījumu ar sasvīdušajiem matiem un kāsu, komisku savā drosmē.

Powered by Sviesta Ciba