:
Ak, es nabadziņš! Ko lai es nu daru? Kur lai es, eju? Ūdenī iekšā. Mana nabagā cilvēka dzīvība būs beigta. Nu ko cilvēka dzīvība, kam es esmu vajdzīgs, kam es ko deru? Mammai, tai bez manis būs vieglāk. Viņa jau visu labāko, katru gardāko kumosu atdod man. Tad varēs vismaz pati paēst. Līziņa - tai ir brūtgānu diezgan, tas pats nolādētais komijs. Kur es ņemšu šokolādi, ko dot jaunkundzēm? Vajadzētu nomēģināt to šokolādi. - Nu nē, kas nu vairs domās pie gardas ēšanas, kad stāv priekšā rūgta nāve. Ak, es nabadziņš, nabadziņš. Beigsies šodien tava karjera, Karluša. Kur vairs būs otrs tāds Karluša? Būs, būs diezgan citu. Darbvedis jau teica, ka es nekur nederot. Kategoriju man vajdzētu atņemt, ne pielikt. To neģēlīgo pareizrakstību es taču nekad neiemācīšos. Grafi un rubrikas vai nu nau viens un tas pats, strīpiņas vien ir, nē, bet tu esi lielu grēku nodarījis, solās vēl tevi atlaist un cietumā ielikt. Nau man laimes pasaulē kā citiem. To šokolādi es varu paēst kā pēdējo kumosu; paturēt mutē, kamēr slīkstu. Bet mammai palika vēl smuks gabaliņš desas. Es varētu vēl aiziet mājā un to apēst un tad iet slīcināties. Nē, lai paliek mammai un Līziņai. Nē, tai nē, tā smejas vēl galējā postā. Godīgs cilvēks nemāk vairs dzīvot, kas tur ko smieties. Nu tad es iešu, tev visu noēdīšu papriekšu. Nē, nevar, kad es nu pārnākšu mājās, atkal nenoslīcinājies, tad jau viņa smiesies kā dulla, tas muļķa sievišķis, to prieku viņai nedarīšu.
Kas mani precēs, ko tu, zemākais čins. Bet taču vīrišķis. Vīrišķiem tagad cena, meklē kā ar uguni, daudz sieviešu, maz vīriešu, mani neviens nemeklē. Tik tā pati Līziņa, ļaužu smējēja. Atrod visādas vainas svārkos, tūliņ jālāpa. Un tad ļaudis saka, ak tu nolāpītais. Žiperiņš atkal māk zagt, arī veikals, es neko, es nekas, es nekas. Cibuls vismaz nolauza kāju un tika avīzē ar visu kāju un ar ģīmi, un ar sievu, un bērniem. Ko es? Nekādu kāju neesmu lauzis, kas mani liks avīzē? 25 gadu amata jubileja Simkusam, tam suņu ķērājam, man nekā, man nau ne 25 gadu pašam, ne amatam. Kad dabūtu kādu gratifikāciju, varētu labi paēsties līdz kaklam un vēl mammai ko aiznest. Kas to dos? Gribēju reiz virsdarbu pastrādāt, saka, ka saputrojis, vēl izbāra. Kad labi piedzertos kā citi un aizmirstu bēdas, bet man galva švaka. - Nu es no ūdens atdzeršos. Nu, Karluša, aun kājas. Papriekšu vienu. Ūdens auksts, saslaps bikses. Jāmauc nost bikses. Ko teiks ļaudis? Atkal smiesies. Nevar ne mierīgi noslīkt, aizvien viņiem ko smieties. Ej nu, Karluša, ej ūdenī. Zivtiņas tev apkārt spēlēsies. Bet zuši jau kožot un ēdot cilvēku gaļu. Ak, es nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš! Ai, ai! (Kliedz balsī.)
DZĒRĀJS
Kas tur tā bļaustās? Kas tu tāds esi, pagāns? Ko tu taisi tādu troksni gaišā dienas laikā? Vai nevarēji nogaidīt nakti, kad visi dzērāji trokšņo?
KARLUŠA
Ej projām, kas tev daļas?
DZĒRĀJS
Ko, tu būsi vēl rupjš, kad tevi, lopu, dzērāju, laipni uzrunā! Tūliņ tu man teiksi, ko tu te dari, dienas zagli!
KARLUŠA
Atvainojat, es nemaz negribēju būt rupjš, un dienas zaglis es arī neesmu. Man te ir jāizdara viens darījums.
DZĒRĀJS
Kāds šim darījums? Ko, tu vēl uzdrīstēsies melot? Kādēļ tev viena kāja noauta?
KARLUŠA
Mans kungs, tā es gribēju.
DZĒRĀJS
Ak tā, tu kungosies! Ak tā tu gribēji? Nau tev te nekāda gribēšana.
KARLUŠA
Nu redz nu, nekur man nau nekāda gribēšana.
DZĒRĀJS
Ko tu te gribēji, diedelnieks? Slīcināties, ko?
KARLUŠA
Es jau tik tā domāju.
DZĒRĀJS
Domāji! Re, kur atradis vietu slīcināties. Tīru ūdeni samaitās ar savu netīro dzērāja dvašu! Pielāčosi upi ar saviem zābakiem. Es tevi nodošu policijai, tā tevi izmācīs slīcināties svešā ūdenī. Vai tu esi upi nonomājis, ko? Atbildi!
KARLUŠA
Bet, mīļais kungs, es tikai tā drusciņ nelaimīgs, dzīves gaitā nau nekādu panākumu bijušu. (Raud.)
DZĒRĀJS
Piedzēries tu esi, draņķis, kas tevi nepazīst.
KARLUŠA
Jā nudien, neesmu ne lāsītes dzēris. Es jau būtu laimīgs, ka varētu tā drusciņ ietaisīt ķiveri.
DZĒRĀJS
Tu redzi, tev īsta dzērāja valoda. Nāc, iedzersim!
KARLUŠA
Mīļais kungs, man taču nau laika.
DZĒRĀJS
Slīcināšanai vienmēr laika diezgan, nāc iedzert.
KARLUŠA
Man nau ne santiņa naudas, tikai šis puslatiņš. Bet to es gribēju atstāt saviem mantiniekiem pēc savas nāves.
DZĒRĀJS
Ko nu mantinieki, lai tie dzer par savu naudu, tu dzer par savu. Daudz nu gan nau, bet vai tad vajga naudas, kad grib dzert? Muļķis tikai maksā pats, gudris dzer uz citu rēķina.
KARLUŠA
Es jau nu gan neesmu gudris.
DZĒRĀJS
Nu tad es būšu gudris par diviem, nāc.
Kas mani precēs, ko tu, zemākais čins. Bet taču vīrišķis. Vīrišķiem tagad cena, meklē kā ar uguni, daudz sieviešu, maz vīriešu, mani neviens nemeklē. Tik tā pati Līziņa, ļaužu smējēja. Atrod visādas vainas svārkos, tūliņ jālāpa. Un tad ļaudis saka, ak tu nolāpītais. Žiperiņš atkal māk zagt, arī veikals, es neko, es nekas, es nekas. Cibuls vismaz nolauza kāju un tika avīzē ar visu kāju un ar ģīmi, un ar sievu, un bērniem. Ko es? Nekādu kāju neesmu lauzis, kas mani liks avīzē? 25 gadu amata jubileja Simkusam, tam suņu ķērājam, man nekā, man nau ne 25 gadu pašam, ne amatam. Kad dabūtu kādu gratifikāciju, varētu labi paēsties līdz kaklam un vēl mammai ko aiznest. Kas to dos? Gribēju reiz virsdarbu pastrādāt, saka, ka saputrojis, vēl izbāra. Kad labi piedzertos kā citi un aizmirstu bēdas, bet man galva švaka. - Nu es no ūdens atdzeršos. Nu, Karluša, aun kājas. Papriekšu vienu. Ūdens auksts, saslaps bikses. Jāmauc nost bikses. Ko teiks ļaudis? Atkal smiesies. Nevar ne mierīgi noslīkt, aizvien viņiem ko smieties. Ej nu, Karluša, ej ūdenī. Zivtiņas tev apkārt spēlēsies. Bet zuši jau kožot un ēdot cilvēku gaļu. Ak, es nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš, nabadziņš! Ai, ai! (Kliedz balsī.)
DZĒRĀJS
Kas tur tā bļaustās? Kas tu tāds esi, pagāns? Ko tu taisi tādu troksni gaišā dienas laikā? Vai nevarēji nogaidīt nakti, kad visi dzērāji trokšņo?
KARLUŠA
Ej projām, kas tev daļas?
DZĒRĀJS
Ko, tu būsi vēl rupjš, kad tevi, lopu, dzērāju, laipni uzrunā! Tūliņ tu man teiksi, ko tu te dari, dienas zagli!
KARLUŠA
Atvainojat, es nemaz negribēju būt rupjš, un dienas zaglis es arī neesmu. Man te ir jāizdara viens darījums.
DZĒRĀJS
Kāds šim darījums? Ko, tu vēl uzdrīstēsies melot? Kādēļ tev viena kāja noauta?
KARLUŠA
Mans kungs, tā es gribēju.
DZĒRĀJS
Ak tā, tu kungosies! Ak tā tu gribēji? Nau tev te nekāda gribēšana.
KARLUŠA
Nu redz nu, nekur man nau nekāda gribēšana.
DZĒRĀJS
Ko tu te gribēji, diedelnieks? Slīcināties, ko?
KARLUŠA
Es jau tik tā domāju.
DZĒRĀJS
Domāji! Re, kur atradis vietu slīcināties. Tīru ūdeni samaitās ar savu netīro dzērāja dvašu! Pielāčosi upi ar saviem zābakiem. Es tevi nodošu policijai, tā tevi izmācīs slīcināties svešā ūdenī. Vai tu esi upi nonomājis, ko? Atbildi!
KARLUŠA
Bet, mīļais kungs, es tikai tā drusciņ nelaimīgs, dzīves gaitā nau nekādu panākumu bijušu. (Raud.)
DZĒRĀJS
Piedzēries tu esi, draņķis, kas tevi nepazīst.
KARLUŠA
Jā nudien, neesmu ne lāsītes dzēris. Es jau būtu laimīgs, ka varētu tā drusciņ ietaisīt ķiveri.
DZĒRĀJS
Tu redzi, tev īsta dzērāja valoda. Nāc, iedzersim!
KARLUŠA
Mīļais kungs, man taču nau laika.
DZĒRĀJS
Slīcināšanai vienmēr laika diezgan, nāc iedzert.
KARLUŠA
Man nau ne santiņa naudas, tikai šis puslatiņš. Bet to es gribēju atstāt saviem mantiniekiem pēc savas nāves.
DZĒRĀJS
Ko nu mantinieki, lai tie dzer par savu naudu, tu dzer par savu. Daudz nu gan nau, bet vai tad vajga naudas, kad grib dzert? Muļķis tikai maksā pats, gudris dzer uz citu rēķina.
KARLUŠA
Es jau nu gan neesmu gudris.
DZĒRĀJS
Nu tad es būšu gudris par diviem, nāc.
:
DZĒRĀJS
Muļķis, muļķis. Tā jau ir mūsu laiku nelaime, ka mēs par daudz pieticīgi. Nau mums prasību, nau arī dzenuļa uz kultūras progresu.
KARLUŠA
Kultūras progress, jā, tas gan labs, to man ar vajga, tas moderns.
Muļķis, muļķis. Tā jau ir mūsu laiku nelaime, ka mēs par daudz pieticīgi. Nau mums prasību, nau arī dzenuļa uz kultūras progresu.
KARLUŠA
Kultūras progress, jā, tas gan labs, to man ar vajga, tas moderns.
:
martas ielā es drausmīgi sapinos sevī, tagad atbraucu uz Juglu un atpinos, pat paēdu ar mēru, un normālu ēdienu, nevis kaut kādus tur atkal siera salātus un šokolādes sieriņus, un kaut ko padarīju, parakstīju divas recenzijas un sleju dienai, bet vakars nāk virsū, te taču vairs nav manas mājas, jābrauc prom, vai-vai.
bet bailes nāk virsū, man negribas uz turieni atpakaļ braukt, tā vieta mani satrauc, tur nepārtraukti kaut kas notiek, kaut kādi procesi, nu. ne visi no tiem man ir redzami un pazīstami, bet sajūtami gan, un gaisotne tur ir tāda kā erotiska, īpaši kad tikko ievācos, tad vispār pizģec bija, tagad vairs nav tik traki, tagad tikai tie procesi. ledusskapī - kas tur darās, viss pūst, aug, kūst, kaķis arī tik aug un skrāpē, aug un skrāpē, ciemiņi tik nāk un iet, un meitenes - cieš un pīpē, kur tad cilvēkam likties.
bet bailes nāk virsū, man negribas uz turieni atpakaļ braukt, tā vieta mani satrauc, tur nepārtraukti kaut kas notiek, kaut kādi procesi, nu. ne visi no tiem man ir redzami un pazīstami, bet sajūtami gan, un gaisotne tur ir tāda kā erotiska, īpaši kad tikko ievācos, tad vispār pizģec bija, tagad vairs nav tik traki, tagad tikai tie procesi. ledusskapī - kas tur darās, viss pūst, aug, kūst, kaķis arī tik aug un skrāpē, aug un skrāpē, ciemiņi tik nāk un iet, un meitenes - cieš un pīpē, kur tad cilvēkam likties.