atmiņas par domām

12:03 am: lielākā daļa aktieru, ar ko man nākas strādāt, iedveš žēlumu. viņi liekas bezpalīdzīgi un nesagatavoti dzīvei, īpaši tie, kas gados jaunāki, un kam nebūt nepiemīt spēja notēlot dajebko, tie, kas var tēlot tikai Dailes teātrī, ko Alvis Hermanis uz ielas nesveicinātu. Tādi, kas atstāj precīzi definēto iespaidu "iekšēji tukšs un ārēji pārspīlēts". un tad viņi tur stāv, bezpalīdzīgi un glīti, skaisti nostādītām krūšu balsīm, pareizajām, skaidrajām, stabilajām intonācijām, un pilnīgu pašapziņas nestabilitāti, bez identitātes viduslīnijas. klasisks, sterils skaistums, un pilnīgs radošuma trūkums. pasaki tā normāli, tā it kā tu runātu ar mani, es saku. pasaki bez tās skanīgās, dziļās, zemās krūšu balss. nerunā kā aktieris, pasaki kā parasts džeks. viņa acīs parādās izmisums, viņš sāk ienīst sevi, uztraucas, un runā vēl skaistākā, stabilākā krūšu balsī, attīrītā no jebkādām parasta cilvēka pazīmēm. tā ir tikpat sāpīga sajūta kā lamājot amerikāni - it kā tu būtu sāpinājis bērnu vai dzīvnieku, kas tev nespēj pretoties. atvainojiet par banalitāti, bet ieprogrammētas lelles. neko tādu, kas precīzāk atbilstu šim epitetam, dzīvē neesmu redzējusi.