man trūkst vārdu pateikt to šaušalīgo skatu kas vakarnakt mani piemeklēja pie dzimtās minimaksimas vārtrūmē starp ģertrūdes un martas ielām. tur ir pelēks milzu tunelis, viss pelēkā, un tur stāvēja spilgti pēlēks, dūmakains kaķis, kas ne pa soli nepakāpās sāņus, kad nācu. redzēju, ka viņš plosījis vārītu vistu, palielā rādiusā bija izsvaidīti sagrauzti kauli. nevaru pateikt to drausmīgi gudro un neapmierināto izteiksmi, kādā viņš mani uzlūkoja, kad sāku dūdot visādas glupības, kā jau pienākas, ja cilvēks kaķi vai mazu bērnu saticis. un to kā viņš izbalēja, kad es dzēruša cilvēka drosmē pavērsu pret viņu rādītājpirkstu un uzkliedzu - tu esi laimīgs, jo nezini, ka esi uzzīmēts! :