atmiņas par domām

teja @ 01:30 pm: negribas iekrist vienkāršošanas lamatās, bet jau kādu laiku domāju par mistisko kategoriju "motivācija", jo tas ir kaut kas, ko cilvēki, visticamāk, paši par sevi nezina, dziļa upe, kas plūst pamatos, kā kaut kāds pamatritms, ko var labāk var dzirdēt no malas.
un arī par to, kāpēc citas draudzības ar laiku kļūst stiprākas, bet citas izirst - tas ir saistīts tieši ar šo te motivācijas atklāšanos ilgākā laika periodā, kas lēni lēni lēnām parāda, vai šis ir kaut kādā saskaņā vai arī disonansē ar tavām dziļākajām vērtībām
lūk kaut kur atklājas ka kāds šķietami dziļš, skaists cilvēks ir baiļu motivēts shēmotājs, kamēr kāds cits, kas šķiet slīpēts estetizēts paš-kurators, var izrādīties dusmīgs bet patiesīgs Dieva kalps, vai arī kāds, kurš ir neizturami trauksmains, skaļš un kaitinošs, patiesībā vēlas tikai satikties. bet vēl arī tādi, kurus motivē gan alkas pēc atzinības, gan mīlestība, bet tu zini, ka galējā gadījumā uzvarētu mīlestība. un tad vēl ir tādi, kas slēpj savas ambīcijas aiz upura maskas. un tad ir tādi, protams, kas novēršas arī no manis, redzot dziļi apakšā plūstošo lūzerismu, vientulību un bailes, jo viņi manas ārējās harizmas dēļ bija cerējuši uz pavisam citiem ieguvumiem; viņi nesagaida, kamēr parādīsies aiz šīm bailēm tupošā ticība, vai arī viņiem tā vienkārši neinteresē, tā nav vieta, kur viņi ir gatavi nākt man līdzi.
bet vēl dziļāk, protams, aiz visiem izdzīvošanas mehānismiem ir kaut kas, ko redz tikai Dievs. tā ir vieta, kur Dievs visus redz un pieņem, bet man tas ne vienmēr ir pa spēkam.