atmiņas par domām

teja @ 08:18 pm: kad man šķita, ka mani nekas vairs nespēj pārsteigt, aizgāju uz Rīgas Biržu... man vnk trūkst vārdu. Vispirms Turcijas izstāde, (es par šo pat aiz dusmām nevaru parunāt) tad Indijas izstāde, kā no bērnības pasaku kalendāriem, ar pilnībā ignorētu postkoloniālo kontekstu, sari un namaste, zilonis ir liels dzīvnieks. Tad Rērihs / grāmata par Lūkinu, kur Ivande Kaija ir pieminēta tikai Aspazijas rakstītajā nekrologā, slava patriarhātam... augstāk iet bija bail.
Es domāju, ar šādu attieksmi mums nevajag brīnīties, ja Rietumeiropa skolās nemāca, ka Latvija ir bijusi okupēta.