atmiņas par domām

Dažus komentārus es, piem, arī bez būšanas vērtēšanas komisijā, lasu kā caur stikla sienu:
“Šis tiešām ir ļoti pelnīti. Kad skatījos kinoteātri, blakus sēdēja puika ap 8 gadiem, kurš noraudāja pusi filmas, jo domāja, ka kaķis noslīka jau pašā sākumā. Mamma nezināja kā mierināt.
No sirds priecājos par visu jūsu komandas sasniegumu! Pelnīti! Latvija var!”

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kaķa slīkšana, t i krišana ūdenī un tikšana ārā bija galvenā filmas dinamika. vairāki bērni riktīgi brēca un raudāja: "pogib!!!", .
man šķita bēdīgi, es nesaprotu, vai tā vajag darīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu man neliekas, ka nenormierināmi raudošs bērns ir "latvija var veiksmes stāsts", tā gan, protams, vecāku atbildība, mūsu todleris arī tika ekspozēts šai vecumam neatbilstošajai pieredzei

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir ok. Es pirmoreiz mūžā pie kino nevaldāmi raudāju, kad pēc vairākiem kūleņiem aizdegās un benzīntankā uzsprāga žigulis kādā no Šurika piedzīvojumiem. Liekas, ka paliekošs PTSS man nav saglabājies :)

(Reply to this) (Parent)