atmiņas par domām

prtg @ 06:35 pm: Jā, A. arī pēc filmas atzīmēja, ka sižeta īsti nebija un tāpēc līdz izcilībai pietrūkst.
Manuprāt gan tieši tas varbūt bija viens no plusiem, jo radīja īstāku sajūtu par notiekošo katastrofu - visi plāni un rutīna ir vējā (precīzāk - ūdenī), nekas nav paredzams (lai gan, šis un tas bija gan).
Manuprāt filmas panākums ir dēļ vairākiem aspektiem:
1) kameras galvu reibinošā brīvības pakāpe (pirmās personas skats, kas pamatā kļūst iespējams dēļ datorspēles dzinēja izmantošanas);
2) tas, ka nebija cilvēku, bet cilvēku tipāži nolasījās caur dzīvniekiem;
3) galvenais personāžs ir melns kaķis, kas plaši atpazīstams, spēcīgs simbols, bet šajā filmā (kā dzīvē) - pievilcīgs un reizē neaizsargāts mākslinieks-tēlnieks;
4) runātās valodas neesamība, vien ķermeņa valoda un dzīvnieku skaņas, no kuriem, izrādās, tāpat var visu saprast;
5) bija skaidri nolasāmi morāles elementi, bet bez pliekanā "ļaunie beigās saņem sodu";
6) mūzika, tās kāpinājumi un kritumi, kas īpaši kinoteātrī radīja īpaši spēcīgu iespaidu;
7) reliģiskais elements, kurā putns, kurš izglāba kaķi no savējo bara, tiek šī bara sakropļots un padzīts, vēlāk tiek mistiski augšāmcelts vai pārcelts citā dimensijā (pieņemu, ka šis daudziem nenolasījās).
Bija žēl vaļa, kurš kaķi vairākkkārt izglāba, bet, tā kā beigās atkal skrēja brieži, plūdi, iespējams, nāca atkal, un to nocēla atpakaļ ūdenī.