teiksma_ragana

Njā, es esmu pieradusi būt viena ar savām lauku idejām, tāpēc tā komūnas tēma liekas diezgan tāla. Tomēr atceros, ka esmu sapņojusi par domubiedru kopu, kura dzīvo mierā un ideālā saticībā kaut kādā savā vietā, kuru kopā uztur un attīsta. Man tikai liekas, skatoties kā dzīves laikā mainās draudzības, attiecības, kā cilvēki kaut kur aizpeld, kā tu pats audz un attīsties, kā mainās intereses...tas viss man liek domāt, ka komūna ir tikpat neparedzama kā jebkuras jaunas attiecības. Un kā jau tu raksti, nekad nevar zināt, kā tur viss attīstīsies, kā beigsies, un tas nedaudz baida, jo kādam izlīdīs ego (varbūt man), kāds gribēs uzmesties par galveno (varbūt es), kādam mainīsies prioritātes (varbūt manējās). (Jā, jā, puse no manis ir skeptiķis, kas apšauba visu, tai skaitā arī sevi :D)
Varbūt risinājums ir lielāka uzmanības pievēršana organizatoriskajai pusei, lai katrs zina konkrēti, kadi viņa pienākumi, kāda loma, kādi ir noteikumi utt.
Un manā vīzijā komūnas biedri dzīvo tā kā tādā mini ciematiņā, kur ir gan kopējās telpas un pasākumi, gan katram sava mazā saimniecībiņa, kur viņš ir kungs un karal's, bet visa teritorija kopā ir tā lielā komūnas platība. Un vēl man gribētos to visu veidot tādu kā apmācību centru, kur cilvēki var braukt un mācīties jaunas lietas (dažādās jomās saistībā ar veslīgu dzīves veidu, garīgu attīstību, dabas saglabāšanu utt), gan radīt (mākslu, mūziku), gan dalīties pieredzē un diskutēt, gan atpūsties... Kur visa tā sabiedriskā darbošanās ir vairāk organizēta, nevis stihiska :) Vārdu sakot mini sociums, kas organizē visādas foršas lietas.