Tātad, es iemiesojos dažādos tēlos un vietās, bet, ja es esmu vieta un dabas spēki... tad es esmu šāda :)
.
Tas ir tumšs, tumšs egļu un priežu mežs - mētrājs. Tas visur nav ļoti tumšs, bet ap ezeru aug biezi krūmāji, ievas, krūkļi, daudz vītolu. Ezers ir mazs. Vienā tā pusē ir smilšaina pludmalīte, neliela, bet jauka, un tajā pusē mežs ir klajāks. Citās vietās ezeram ir paaugsti krasti, visi aizauguši. Tieši pretim pludmalei aug milzīgs, zarains ozols, kam zem saknēm ieaudzis liels akmens, zem kura tek avotiņš, veidojot mazu ūdenskritumiņu pusmetra augstumā, tad tas ietek ezerā. Pludmales pusē aug meža nārbuļi, brūklenāji, un zied naktsvijoles. Šajā ainā ir vēlas vasaras ļoti silta nakts, kad pēkšņi pasauli sastapis pirmais rudens aukstums. Tas ir radījis biezu jo biezu, sudrabainu miglu. Ir vistumšākā nakts pirms rītausmas. Debesīs mirdz zvaigznes, ir sudrabaini plūksnaini mākoņi. Es parasti sēžu pludmales pusē, kad meditēju. Sēžu ilgi, līdz tieši virs ozola sāk aust saule. Pirms tam virs tā ir vai nu mēness, vai spoža zvaigzne, trīsreiz spožāka par Veneru. Kā kuro reizi. Gaisā sajaucas tvanīgās vasaras karstākās dienas smarža ar tik tikko jaušamu pēkšņa rudens pieskāriena trūdu smaržu, piespēlējot naktsvijoļu smaržai. Tas nekas, ka tām jau būtu jābūt noziedējušām, tāpat tādas zvaigznes nav un visa tā nav, tikai manī.
Tāda, lūk, es esmu ainava. Bieži uzkavējos šajā... sevī. Staigāju pa mežu, eju apkārt ezeram, apskauju ozolu, padzeros avota ūdeni.
Mana laimīgā saliņa.
Kādas ir jūsu ainavas? :)
.
Tas ir tumšs, tumšs egļu un priežu mežs - mētrājs. Tas visur nav ļoti tumšs, bet ap ezeru aug biezi krūmāji, ievas, krūkļi, daudz vītolu. Ezers ir mazs. Vienā tā pusē ir smilšaina pludmalīte, neliela, bet jauka, un tajā pusē mežs ir klajāks. Citās vietās ezeram ir paaugsti krasti, visi aizauguši. Tieši pretim pludmalei aug milzīgs, zarains ozols, kam zem saknēm ieaudzis liels akmens, zem kura tek avotiņš, veidojot mazu ūdenskritumiņu pusmetra augstumā, tad tas ietek ezerā. Pludmales pusē aug meža nārbuļi, brūklenāji, un zied naktsvijoles. Šajā ainā ir vēlas vasaras ļoti silta nakts, kad pēkšņi pasauli sastapis pirmais rudens aukstums. Tas ir radījis biezu jo biezu, sudrabainu miglu. Ir vistumšākā nakts pirms rītausmas. Debesīs mirdz zvaigznes, ir sudrabaini plūksnaini mākoņi. Es parasti sēžu pludmales pusē, kad meditēju. Sēžu ilgi, līdz tieši virs ozola sāk aust saule. Pirms tam virs tā ir vai nu mēness, vai spoža zvaigzne, trīsreiz spožāka par Veneru. Kā kuro reizi. Gaisā sajaucas tvanīgās vasaras karstākās dienas smarža ar tik tikko jaušamu pēkšņa rudens pieskāriena trūdu smaržu, piespēlējot naktsvijoļu smaržai. Tas nekas, ka tām jau būtu jābūt noziedējušām, tāpat tādas zvaigznes nav un visa tā nav, tikai manī.
Tāda, lūk, es esmu ainava. Bieži uzkavējos šajā... sevī. Staigāju pa mežu, eju apkārt ezeram, apskauju ozolu, padzeros avota ūdeni.
Mana laimīgā saliņa.
Kādas ir jūsu ainavas? :)