Piemērs par manu sastapšanos ar maģijas piemēru, un kā maģija piemēra ikdienišķo. Ir tāds miestiņš Dāviņi, kur mīt mana mīļtante. Es tur parādos divas, trīs reizes gadā. Tas ir derdzīgs miestiņš, pilns pretīgām padomjlaika div un trīsstāv blokmājām un dzērājiem. Ja jūs vēlaties redzēt, kādi tad ir tie nodzērušie lauku miesti, ejiet uz Dāviņiem. Tur viss ir pelēks, netīrs un aizbāzts. Kā mājā, kur vienmēr pietrūkst vietas. Viss piesiets ar striķiem un ādas lēveriem, nez no kurienes vienmēr pil rūsains ūdens un zeme nav redzama zem kultūrslāņa. Dāviņu kontingents ir vienkārši krimināls. Reti iet taisni. Valkā gumijniekus arī vasarās, kad lijis nav mēnesi, un vienmēr ir nospeķots lakatiņš galvā un milzīgas krelles ap kaklu. Izņemot daudzās bloķenes, ir viena "iela", kas ved uz mazu mežiņu, ar mazām, tīri tā neko privātmājiņām. To nav daudz un tās ir nesakoptas, bet gana omulīgas. Tur mājo cilvēki, kas parasti vismaz izskatās skaidrā un var atslēgt uzmanību no 100% uz 70%, to uzmanību, kas seko līdzi somas un kabatu stāvoklim attiecībā pret vietējo iezemiešu rokām. Visapkārt padomjlaiku saimniekošanas grausti, nejēdzīgi bradāšanas objekti un klibi ķēdes suņi. Šajā miestā regulāri kādam draud, kādu sit, kāds guļ zemē ar asiņainu degunu, kāds uzskata sevi par baigo zeku un iebiedē vientuļus pensionārus, cilvēki bieži atgriežas miljoniem gadu senā pagātnē un iet četrrāpus, lieto neartikulētas skaņas un notriepj visu ar puņķiem. Reti kuram ir priekšzobi. Jūs jau saprotat, ka es nedaudz pārspīlēju, bet es jums solu - tikai nedaudz. Dāviņos nav īpaši daudz, kur staigāties. Ir tā viena ieliņa ar omulīgajām mājiņām. Ir neliels mežiņš un skaista, bet apsēsta bērzu birzīte. Tad vēl bija viens ceļš, kur mazmežiņā aug naktsvijoles. Un akmens, kur mājo vilka gars. Un viena maza ieliņa, kas kā man likās ved tikai uz divām pa logu redzamām blokmājām un entajiem šķūnīšiem. Tur es vēl nebiju gājusi. Vakar es nolēmu tur iet, jo pa logu krūmu izciršanas dēļ pamanīju sarkanu jumtiņu, izskatījās košs un jauns. Nodomāju - vai tad tur būtu kāda vēl privātmājiņa? Jāsaka, ka mana tante tur dzīvo jau kādus gadus desmit vai apmēram tā, varbūt astoņus. Viņa jau kopš tā laika īpaši daudz apkārt nestaigā. Taču Dāviņus viņa pazīstot gan. Te viss esot degradēts, visi tikai krievi, dzērāji un slaisti, un burlaki laupītāji. Te nekas neattīstoties, neko neceļot, skola slēgta, viss slēgts, viss slikti. Tad nu es gāju pa to vienu ieliņu, kur manīju sarkanu jumtiņu. No sākuma nostāk no citām trīs blokmājas un daudz brikšņu. Netīrība un drazas turpinās. Pa logu kaut ko uz mums ar vīru atraugājās. Ejam tālāk, pagrieziens un... jauka mājiņa smuku žodziņu! Sarkanu jumtiņu, tīra, krāsota. Es uz mutes. Domāju - kā tie cilvēki te dzīvo? Vēl Ziemassvētku lampiņas gaumīgas, puķītes zied (grrr, bet par to cits stāsts). Eju tālāk - vēl viena mājiņa, tikpat gaumīga, sakopta. Un tad - savas vismaz divdesmit ja ne trīsdesmit ļoti skaistas, sakoptas, tīras mājiņas! Smukas ieliņas, viss satīrīts, uz Ziemassvētkiem izrotāts! Vesels liels Dāviņu rajons man neredzēts!!! Tālāk vislielākais pārsteigums - celšanas stadijā divas lielas, greznas, pat bagāta izskata privātmājas ar milzīgiem dārziem. Tātad kāds te grib dzīvot no laba prāta! Kāds, kam ir iespējas izvēlēties! Es Dāviņu tā sauktajā centrā nebiju redzējusi nevienu cilvēku, kas liktos no tā otra rajona. Varbūt vienu pašvaldības darbinieci tikai. Bet ja arī viņi neiepērkas Dāviņu divos veikalos, tad vismaz uz pagasta centru viņiem šad tad jāparādās, ne? Bet nē, es nevienu nekad nebiju redzējusi. Tāda ir maģija. Tā tev parāda kaut ko stipri vairāk, kaut ko dziļāk, augstāk, kaut ko aiz. Un tad pēkšņi viss ir citādāk. Dāviņi izrādās ir ne tikai tas, ko es pastāstīju, bet arī kaut kas ļoti skaists un piemīlīgs, kaut kas tāds, kur pat cilvēks var dzīvot. Nogriežoties aiz viena pagrieziena, paceļot savu šņuķi drusku augstāk par zāli, aizejot tur, kur vēl nav būts, iedomājoties darīt to, ko neesi vēl darījis, tu vari ieraudzīt kaut ko daudz plašāku. Pat tad, ja esi 8, 80 vai 800 gadus domājis ko pavisam citu. Maģija atklāj pilnīgi citu dimensiju. Tieši tā kā manā šoka pilnajā Dāviņu atklājumā. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On January 1st, 2014, 02:15 am, saccharomyces commented: paldies, burvīgs ieraksts. lai gan arbitrārs tas pirmais janvāris un, izņemot kalendāru, nekas jau īsti jauns nesākas, pēc šāda ieraksta tomēr prasās novēlēt - lai arī nākamajā gadā izdodas daudz tādu jaunu pagriezienu un aiziešanu, kur vēl nav būts. On January 1st, 2014, 03:18 pm, teiksma_ragana replied: Paldies :) Un novēlu to kā tev, tā visiem citiem cibiņiem ar :) |