teiksma_ragana

Biju uz sadziedāšanos Ziedoņdārzā. Kopumā patika, bet laikam tomēr man grūti iejusties tādā klusā dziedāšanā, pie tam rīkle sāpēja no nepierastā saspringuma, mēģinot izspiest ļoti klusu skaņu. Tur ir tā vajadzīgā robeža, līdz kurai ir tikai šņākoņa, un tad sākas balss, un visu laiku sprindzināt balsi, lai spētu dziedāt tieši pāri tai robežai, tas ir ļoti grūti. Tāpat bija grūti sadzirdēt priekšā dziedātāju, kas visu laiku miksēja, izlaida un neprognozējamās vietās atkārtoja rindiņas. Nemitīga, smaga ieklausīšanās.
Kad es esmu viena, es dziedu klusām. Tas tad ir man un Dieviem, gariem, dabai, bet, esot kopā, man patīk kā Vītolu sadziedāšanās, lai vibrē viss apkārt, lai pazūd pasaule, lai balsis saplūst vienā varenā skaņā. Lai izvibrējas krūtis un sirds, un plaušas strādā ar pilnu spēku. Ja pierod visu laiku dziedāt klusām, laikam jau balss nesāp, bet man vispār no dabas ir skaļa dziedamā balss, un viņu klusināt bija īstas mocības.
No otras puses ļoti patika atmosfēra, dziedāt parkā ir jauki. Patika vadības stils, patika kokle. Patika dziesmu izvēle, bija gan zināmas, gan pilnīgi jaunas dziesmas. Tās jaunās bija ļoti skaistām, interesantām melodijām. Nebija daudz pilnīgi novazāto dziesmu.
Kopumā man patika, varbūt nākamnedēļ iešu atkal.
Tikai, ja tā ir domāta meditācija, tad man neder. Es dziedu un man patīk, un bet saspringtais klausīšanās laiks, un dažbrīd pārmēru klusā dziedāšana man ļoti traucē. Varu izdziedāties, bet meditācija tāda pašvaka.
Tomēr ne jau arī vienmēr vajag, patīkami tomēr, ka cilvēks kaut ko tādu rīko :)