Tās manas lietas, ko nevienam, tikai nedaudz... par citādām maņām.
Es kādam pastāstīju par tām lietām, kā es jūtu pasauli, un tagad man ir bail. Jums liekas es visu stāstu, vai ne? Ar ko guļu, kā guļu, cik orgasmus dabūju un kā pēc tam brokastis ēdu? Jā, protams... Kas citiem slēpjams un aizklāts, man ir atklāts. Bet tas nav tas.
TAS ir tas īpašais veids, kādā es jūtu pasauli. Nē, tas nav par tām krāsainajām ainām, ko es redzu ap cilvēkiem. Tie ir nieki, izklaide tusiņos. Nu jā, dažreiz tas ir arī derīgi, zinu, bet es zinu vēl vienu cilvēku, kas redz identiski, un esmu lasījusi par tādām lietām.
Nē, es pasauli jūtu, izgaršoju kaut kādā ziņā pilnīgi citādāk, kā esmu dzirdējusi, redzējusi, lasījusi, un tas ir tik ļoti personīgi, bet tik ļoti spilgti, it kā man patiešām piemistu vēl viena maņa, kas nav citiem. Iespējams, ka šī maņa darbojas tikai attiecībā uz maniem iekšējajiem pārdzīvojumiem, taču tā ir pilnīgi reāla. Tā manu pasauli padara daudz krāsaināku, bet arī grūti izturamu savā intensitātē. Par spīti šai intensitātei es esmu pilnīgi atkarīga no šiem iespaidiem, es tos meklēju un meklēju, pārsātinos un pārdozēju.
Un tas ir tik smieklīgi, ka patiesībā es neticu, ka kaut viens pieskaitāms cilvēks visā pasaulē tiešām spētu reāli noticēt, cik ļoti spilgti es to visu izjūtu, cik ļoti reāls tas man ir, objektīva realitāte. Tas ir grūtāk kā paskaidrot aklajam kāda ir krāsa vai kurlajam kā šalc vējš.
Tas skan iedomīgi, it kā man būtu pārdabiskas spējas, bet es nedomāju, ka tās ir pārdabiskas. Es nedomāju, ka daudzi tādu maņu gribētu. Patiesībā es ticu, ka tāda piemīt gandrīz ikvienam, bet mēs esam mācīti to neņemt vērā. Tāpat kā ir cilvēki ar nedabiski, ekstraordināri asu redzi vai dzirdi, tāpat kā ir cilvēki ar "slimību", kad maņas pārklājas, piemēram, oža iegūst krāsu vai garša - taustes izjūtas, tāpat man šī iekšējā izjūta ir hipertrofēta pilnīgi nedabiskos, neticamos apmēros.
Es esmu sapratusi, ka šī lieta mani tura pa gabalu no visiem cilvēkiem, jo es tajā nevaru ne ar vienu dalīties. Vēl ļaunāk - paši cilvēki man izraisa šīs sajūtas, es kļūstu no viņiem atkarīga kā no narkotikām vai - labākajā gadījumā - labas mūzikas, kino vai puķēm, bet es nevaru paskaidrot, kāpēc. Es mēģināju vienam cilvēkam pastāstīt, bet es nedomāju, ka tas ir iespējams.
Ir pilnīgi iespējams, ka man ir kāda garīgā slimība, kaut kāda problēma, kāpēc tas man tā notiek, bet tas nekādi nemazina tā realitāti.
Vislabāk tas atbilst vārdam "garšo", jo par citām maņām tāda vārda nav. Cik smieklīgi patiesībā. Kāpēc nav vārdu ekvivalentu vārdam "garšo" attiecībā uz citām maņām? Man ... šī mūzika. Man ... rozes smarža. Nu nav. Par visu saka "patīk". Nav speciāla "garšo".
Bet kā lai es cilvēkam izskaidroju, ka man šausmīgi "negaršo" šis veikals, tāpēc man nāk vēmiens un es nespēju te uzturēties? Kā lai es pasaku, ka man "negaršo" šī mūzika tik ļoti, ka man varētu no tā lobīties āda un pārplīst bungādiņas, tikai tā nav ne āda, ne bungādiņas. Tur sāp un nelabumā mokās kaut kas pilnīgi cits, kam nav nekāda vārda.
Es arī nevaru apslāpēt savu patiku pret kaut ko. Un dažreiz tā ir par traku, ir jāatpūšas, jāpaiet malā, lai galīgi nepārdozētu un neķertu sirdstrieku. Tas ir tāpat kā ēst ļoti ātri daudz saldējuma. Dažreiz sāk tomēr par traku salt un būt par saldu, un ir mazliet jāpagaida. Tāpat var apēst par daudz čipsu un tad ir pārāk sāļš un šķērms, lai gan čipsi ir ļoti garšīgi.
Es esmu jūtīga pret šādām garšām pilnīgi neiespējamā veidā. Pilnīgi viss kaut kā garšo. Visas reālās maņas garšo un visas domas un atmiņas, iespaidi un pat tādas lietas kā sirdsdarbība pašas krūtīs kaut kā garšo.
Ai, tas nav iespējams...
Es tiešām esmu neglābjami jocīga. Pēdējā laikā man uznāk vēlme dalīties šajos iespaidos, bet tas ir tik pārāk neiespējami.
Es esmu haizivs ar sānu līniju un elektrorecepciju, kādas nav citiem cilvēkiem. Pilnīgi iespējams un pat ticamākais variants, ka mana sānu līnija un elektrorecepcija ir kādas slimības sekas, bet tas nemaina to, ka visa pasaule tik intensīvi garšo, ka man ir jāmeklē, kā tikt prom no tā, kas slikti garšo un kā narkoties ap to, kas garšo labi. Es tik dziļi jūtu jebko šajā pasaulē, ka nespēju pati tikt ar to galā.
Taču esmu piedzīvojusi kā garšo ķirši pērkona laikā... kā garšo konkrēta dziesma, domājot par konkrētu cilvēku... kā garšo pavasaris un lakstīgalas balss...
Nē, es nekad neatteiktos no tā. Tas ir iemesls, kāpēc man nekad nav garlaicīgi un nekad nav pilnīgas vientulības sajūtas, izņemot... jā, manos ļaunākajos murgos.
Man ilgi ir bijuši murgi, kopš pašas bērnības, ka viss pazūd nakts laikā. Ka tad, ja es atvēršu acis, nebūs nekā, izņemot istabu, kurā es guļu. Aiz loga būs briesmīgs nekas, nebūs ne citu istabu, ne ārpasaules, beigās nebūs arī pašas istabas, nebūs nekā. Es domāju, ka tās ir bailes pazaudēt šo nemitīgo saistību ar visu sev apkārt. Nejust vairs kādā krāsā un ... ... ... dažādās neaprakstāmās izjūtās ir vējš un saulriets man aiz loga.
Nē, nekad, lai es kaut vai pārdozēju un nomirstu, bet no tā es nekad negribētu ārstēties. Pat tad, ja man nākas izlikties visādos veidos, lai slāpētu savas izjūtas, lai izdomātu attaisnojumus un ... paliktu viena savā neiespējami krāšņajā pasaulē.
TAS ir tas īpašais veids, kādā es jūtu pasauli. Nē, tas nav par tām krāsainajām ainām, ko es redzu ap cilvēkiem. Tie ir nieki, izklaide tusiņos. Nu jā, dažreiz tas ir arī derīgi, zinu, bet es zinu vēl vienu cilvēku, kas redz identiski, un esmu lasījusi par tādām lietām.
Nē, es pasauli jūtu, izgaršoju kaut kādā ziņā pilnīgi citādāk, kā esmu dzirdējusi, redzējusi, lasījusi, un tas ir tik ļoti personīgi, bet tik ļoti spilgti, it kā man patiešām piemistu vēl viena maņa, kas nav citiem. Iespējams, ka šī maņa darbojas tikai attiecībā uz maniem iekšējajiem pārdzīvojumiem, taču tā ir pilnīgi reāla. Tā manu pasauli padara daudz krāsaināku, bet arī grūti izturamu savā intensitātē. Par spīti šai intensitātei es esmu pilnīgi atkarīga no šiem iespaidiem, es tos meklēju un meklēju, pārsātinos un pārdozēju.
Un tas ir tik smieklīgi, ka patiesībā es neticu, ka kaut viens pieskaitāms cilvēks visā pasaulē tiešām spētu reāli noticēt, cik ļoti spilgti es to visu izjūtu, cik ļoti reāls tas man ir, objektīva realitāte. Tas ir grūtāk kā paskaidrot aklajam kāda ir krāsa vai kurlajam kā šalc vējš.
Tas skan iedomīgi, it kā man būtu pārdabiskas spējas, bet es nedomāju, ka tās ir pārdabiskas. Es nedomāju, ka daudzi tādu maņu gribētu. Patiesībā es ticu, ka tāda piemīt gandrīz ikvienam, bet mēs esam mācīti to neņemt vērā. Tāpat kā ir cilvēki ar nedabiski, ekstraordināri asu redzi vai dzirdi, tāpat kā ir cilvēki ar "slimību", kad maņas pārklājas, piemēram, oža iegūst krāsu vai garša - taustes izjūtas, tāpat man šī iekšējā izjūta ir hipertrofēta pilnīgi nedabiskos, neticamos apmēros.
Es esmu sapratusi, ka šī lieta mani tura pa gabalu no visiem cilvēkiem, jo es tajā nevaru ne ar vienu dalīties. Vēl ļaunāk - paši cilvēki man izraisa šīs sajūtas, es kļūstu no viņiem atkarīga kā no narkotikām vai - labākajā gadījumā - labas mūzikas, kino vai puķēm, bet es nevaru paskaidrot, kāpēc. Es mēģināju vienam cilvēkam pastāstīt, bet es nedomāju, ka tas ir iespējams.
Ir pilnīgi iespējams, ka man ir kāda garīgā slimība, kaut kāda problēma, kāpēc tas man tā notiek, bet tas nekādi nemazina tā realitāti.
Vislabāk tas atbilst vārdam "garšo", jo par citām maņām tāda vārda nav. Cik smieklīgi patiesībā. Kāpēc nav vārdu ekvivalentu vārdam "garšo" attiecībā uz citām maņām? Man ... šī mūzika. Man ... rozes smarža. Nu nav. Par visu saka "patīk". Nav speciāla "garšo".
Bet kā lai es cilvēkam izskaidroju, ka man šausmīgi "negaršo" šis veikals, tāpēc man nāk vēmiens un es nespēju te uzturēties? Kā lai es pasaku, ka man "negaršo" šī mūzika tik ļoti, ka man varētu no tā lobīties āda un pārplīst bungādiņas, tikai tā nav ne āda, ne bungādiņas. Tur sāp un nelabumā mokās kaut kas pilnīgi cits, kam nav nekāda vārda.
Es arī nevaru apslāpēt savu patiku pret kaut ko. Un dažreiz tā ir par traku, ir jāatpūšas, jāpaiet malā, lai galīgi nepārdozētu un neķertu sirdstrieku. Tas ir tāpat kā ēst ļoti ātri daudz saldējuma. Dažreiz sāk tomēr par traku salt un būt par saldu, un ir mazliet jāpagaida. Tāpat var apēst par daudz čipsu un tad ir pārāk sāļš un šķērms, lai gan čipsi ir ļoti garšīgi.
Es esmu jūtīga pret šādām garšām pilnīgi neiespējamā veidā. Pilnīgi viss kaut kā garšo. Visas reālās maņas garšo un visas domas un atmiņas, iespaidi un pat tādas lietas kā sirdsdarbība pašas krūtīs kaut kā garšo.
Ai, tas nav iespējams...
Es tiešām esmu neglābjami jocīga. Pēdējā laikā man uznāk vēlme dalīties šajos iespaidos, bet tas ir tik pārāk neiespējami.
Es esmu haizivs ar sānu līniju un elektrorecepciju, kādas nav citiem cilvēkiem. Pilnīgi iespējams un pat ticamākais variants, ka mana sānu līnija un elektrorecepcija ir kādas slimības sekas, bet tas nemaina to, ka visa pasaule tik intensīvi garšo, ka man ir jāmeklē, kā tikt prom no tā, kas slikti garšo un kā narkoties ap to, kas garšo labi. Es tik dziļi jūtu jebko šajā pasaulē, ka nespēju pati tikt ar to galā.
Taču esmu piedzīvojusi kā garšo ķirši pērkona laikā... kā garšo konkrēta dziesma, domājot par konkrētu cilvēku... kā garšo pavasaris un lakstīgalas balss...
Nē, es nekad neatteiktos no tā. Tas ir iemesls, kāpēc man nekad nav garlaicīgi un nekad nav pilnīgas vientulības sajūtas, izņemot... jā, manos ļaunākajos murgos.
Man ilgi ir bijuši murgi, kopš pašas bērnības, ka viss pazūd nakts laikā. Ka tad, ja es atvēršu acis, nebūs nekā, izņemot istabu, kurā es guļu. Aiz loga būs briesmīgs nekas, nebūs ne citu istabu, ne ārpasaules, beigās nebūs arī pašas istabas, nebūs nekā. Es domāju, ka tās ir bailes pazaudēt šo nemitīgo saistību ar visu sev apkārt. Nejust vairs kādā krāsā un ... ... ... dažādās neaprakstāmās izjūtās ir vējš un saulriets man aiz loga.
Nē, nekad, lai es kaut vai pārdozēju un nomirstu, bet no tā es nekad negribētu ārstēties. Pat tad, ja man nākas izlikties visādos veidos, lai slāpētu savas izjūtas, lai izdomātu attaisnojumus un ... paliktu viena savā neiespējami krāšņajā pasaulē.