teiksma_ragana

Rakstu referātu par ēnu. Sen jau pazīstu savu ēnu, taču ilgus gadus nelaidu viņu pie teikšanas, kur nu, visu laiku nomācu, centos par viņu nedomāt, izstumt vēl tālāk. Tagad mēs pamazām sadraudzējamies, viņa ienāk manā apzinātajā Es pasaulē. Jau vairākus gadus notiek šis "pamazām", jo tas nav viegls process.
Es gan to visu izprotu mazliet citādāk kā Jungs, kura skatījumu izmantoju referātā. Tāpēc grūti. Un šodien kaut kā ļoti gribas darīt visu citu, tik ne rakstīt šo referātu.
Tomēr Ezotērikas kurss ir interesants un ir to vērts, lai pacenstos kaut vai sava goda dēļ uzrakstīt referātu pieņemami. Tā jau vienalga par atzīmēm, taču iekšā sēž perfekcionisms.
Kāpēc rakstu to no sava raganas nevis parastā profila?
Jo tēma ir tiiik dziļa... tik ezotēriska.
Un mana mīļotā Ēna jūtas apmierināta :)

Vārnas nemaz nav sliktākas par kraukļiem. Aiz loga tumši zila debess, kails koks pilns melnu putnu siluetu. Mīļotā Adriana ķeltisko dziesmu izlase.
.
Es negribu izplest spārnus un atrauties no zemes. Es gribu apgulties, saritināties par sēklu un iegrimt zemē. Es gribu gulēt un sapņot par debesīm. Un tad kādu dienu savienot Zemi ar Debesīm. Izplest savus zarus pretim saulei un mēnesim, pretim mākoņiem un zvaigznēm.
Šajā skatā es neesmu vārna, es esmu kļava (jo tās ir kļavas man aiz loga). Ne katrā ainā es esmu koks, daudzos es esmu ezers, jūra, migla...
Es neesmu zilās debesis, es neesmu pilsētas gaismas, neesmu vējš, kas šūpo zarus, es neesmu lietus vai peļķe uz asfalta. Es esmu koks bez lapām, kas sevī auklē pavasara sēklu, kas šūpo savos zaros debesu putnus, ar saknēm apskāvis Zemes sirdi.
.
Pēc dažām dienām manus zarus varbūt apklās baltā debesu svētība, un tad reizē ar sniegu es savienošu zemi un debesis mūžīgā, baltā svētuma un klusuma dejā.

Tātad, es iemiesojos dažādos tēlos un vietās, bet, ja es esmu vieta un dabas spēki... tad es esmu šāda :)
.
Tas ir tumšs, tumšs egļu un priežu mežs - mētrājs. Tas visur nav ļoti tumšs, bet ap ezeru aug biezi krūmāji, ievas, krūkļi, daudz vītolu. Ezers ir mazs. Vienā tā pusē ir smilšaina pludmalīte, neliela, bet jauka, un tajā pusē mežs ir klajāks. Citās vietās ezeram ir paaugsti krasti, visi aizauguši. Tieši pretim pludmalei aug milzīgs, zarains ozols, kam zem saknēm ieaudzis liels akmens, zem kura tek avotiņš, veidojot mazu ūdenskritumiņu pusmetra augstumā, tad tas ietek ezerā. Pludmales pusē aug meža nārbuļi, brūklenāji, un zied naktsvijoles. Šajā ainā ir vēlas vasaras ļoti silta nakts, kad pēkšņi pasauli sastapis pirmais rudens aukstums. Tas ir radījis biezu jo biezu, sudrabainu miglu. Ir vistumšākā nakts pirms rītausmas. Debesīs mirdz zvaigznes, ir sudrabaini plūksnaini mākoņi. Es parasti sēžu pludmales pusē, kad meditēju. Sēžu ilgi, līdz tieši virs ozola sāk aust saule. Pirms tam virs tā ir vai nu mēness, vai spoža zvaigzne, trīsreiz spožāka par Veneru. Kā kuro reizi. Gaisā sajaucas tvanīgās vasaras karstākās dienas smarža ar tik tikko jaušamu pēkšņa rudens pieskāriena trūdu smaržu, piespēlējot naktsvijoļu smaržai. Tas nekas, ka tām jau būtu jābūt noziedējušām, tāpat tādas zvaigznes nav un visa tā nav, tikai manī.
Tāda, lūk, es esmu ainava. Bieži uzkavējos šajā... sevī. Staigāju pa mežu, eju apkārt ezeram, apskauju ozolu, padzeros avota ūdeni.
Mana laimīgā saliņa.
Kādas ir jūsu ainavas? :)