Aisbergs

Bet runājot par manu vīru - man sāk šķist, ka viņš vairs negrib mani ne ar vienu dalīt. Viņu ne pa jokam sadusmoja fakts, ka viens viņa labs čoms, mani grib un "mēģināja" apgramstīt. (Ok, es viņam arī to ļāvu, bet pirms tam gan pajautāju - vai viņu netraucē tas, ka esmu XX sieva? Viņš sekundes desmitdaļu padomāja un atbildēja, ka tikai mazliet, un turpināja spaidīt manu krūti un ar otru roku spieda manējo pie savas mantības. Vīrs, protams, detaļas nezin, tikai to, ka šamais mēģināja.) Bet tas sadusmošanās fakts nebija tikai tāpēc, ka tas bija viņa čoms, bet aizgāja vispārīgi - mani kāds gribēja un es būtu ļāvusies, ja ne viņa čoms. Jā, lai pārgulētu ar kādu no vira čomiem, man būtu pamatīgi jāaiziet ciet uz to čomu, savādāk es to nevarētu. Ja vien tas nav pie nosacījuma - 3tā...

Izrādās mans iekāres objekts strādā praktiski blakus manai dzīvesvietai, bet es nekad nebiju viņu satikusi. Un tagad sagadījies, ka es izmantošu viņa pakalpojumus, iepriekš nezinot, ka viņš tādus sniedz. Es to uzzināju tikai stundu atpakaļ un pilnīgi nejauši, bet visu pagājušo vīkendu dzīvoju ar domām par viņu, lai gan nebiju domājusi par viņu vairāk kā mēnesi. Priekšnojauta? Vai vnk atkal strādā mani raganas instinkti...

Es viņu gribu. Man skudriņas skrien pa visu ķermeni iedomājoties par viņu. Pat līdz pieskārieniem nav jātiek...

Jāuzvelk kaut kas pikants ejot pie viņa. Jāizskatās perfekti...

Un vispār... Steidzami vajag svaigu gaļu.

Tikko no "gultapakšas noliktavas" izvilku 2 svārkus un korsāžu, kuri tur nevilkti stāvēja gadus 2-3. Un tagad man viņi atkal der!!!! Laime, kur tu rodies :D

Visvairāk man besī, ka man vairs nav dienas režīma. No rīta pieceļoties un aizvedot sīko uz dārziņu, atgriežoties mājās, man vairs nav īsti ko darīt... Tik vien kā māju kārtot un ēst taisīt. Un tādā veidā es aizmirstu gan, ka man tabletes jādzer, gan ka rīt drīkst tikai 3x dienā, nevis 5, piemēram. Un man ir arī pazudusi izsalkuma sajūta 10 no rīta, 13.00 un 20.00 kā tas bija iepriekš. Regulāri nedzerot tabletes ir pazuduši nelabumi un vemšana, bet toties klāt nāk nonstop rīšanas vēlme un attiecīgi arī kg.

Tas nozīmē tikai vienu. Man vajag darbu ārpus mājām. Ceru, ka ar laiku man tas arī izdosies. Pārcelt visu savu radošo darbību kaut kur citur, ne mājās. Tikko iešāvās prātā doma, moš sameklēt kādu kas meklē dzīvokļabiedru. Es varētu īrēt istabu strādāšanai. Viņam izdevīgi, jo maksājumus ta es maksāju, bet reāli esmu tikai pa dienām. Varbt pāris reizes arī pa nakti, ja pēkšņi uzrodas kāds drāžamobjekts :D :D :D

Bet nu kamēr nekas tāds neuzpeld, jāsaņem sevi rokās. Vo, iešu ka izvemt vakariņas.

Nespēju pierast būt mājās. Cauru dienu sēdēt mājās. Pat ja sīkais nebūtu slims tagad, es sēdētu mājās, jo - nu ko ta man citu darīt laikā, kad visi strādā... pa reizēm 5 mazgāju traukus. Pa reizēm 5 kārtoju katru kaktu,bet tie tāpat pēc stundas ir aizdirsti. Man ir tāda disharmonija ar apkārtni, ka pilnīgi fiziski sāku justies sūdīgi. Un tad vēl bērns... un viņa izdarības. Tās jau ir tik tālu, ka iešu ar šamo pie psihologa. Bet nez kāpēc man šķiet, ka to psihologu vairāk vajag man, ne viņai. Jo es esmu psiha. Mani besī sīkās čīkstēšana.

Man ir depresija. Nezinu - rudens, atgriešanās vai zajoba radīta. Es atkal neko negribu. Pan atkal viss pohui. 2 nedēļas un viss mans atgriešanās prieks ir sunim zem astes.

No vienas puses gribu atpakaļ. Bet no otras - es negribu būt atkal viena un to vien darīt kā strādāt un kniebties ar svešiniekiem. Grozies kā gribi - nekas nav labi.

Vakar uzvilku seksīgu korseti, garās zeķes un kurpes ar tik augstiem papēžiem, ka knapi paiet... Cēli aizgāju līdz istabai pie vīra...
Un viņš sāka čīkstēt, ka es viņam uzreiz pēc vakariņām uzmācoties, ka viņam ir slikti, ka sāp tas un šitas... Un tad sākās - nu nē, neapvainojies, man tiešām ir slikti... utt.
-Bļe, man arī ir slikti - es nedēļu esmu LV, bet sekss man ir retāk kā DE.
-Un ko man tagad darīt?
-Izdrāzt mani?
- Ai, nu man jāuzpīpē, (utml. ņē ņē)

Nu labi, nepagāja gan stunda, kad viņš mani tomēr paņēma priekšā. Bet nu enīvej - esmu nedēļu mājās, bet sekss tikai 3x. Un kur ta ir tie slavenie vīrieši, kas raud, ka sievas nedod? Piesakās pie manis! Citādi es sākšu raudāt, ka man vīrs nedod...

Pirmais vakars mājās un es esmu gatava šķirties no vīra.

Pirmais, ko darīšu atbraucot atpakaļ uz LV - taisīšu jaunu tetovējumu. Veltījums manai mammai, man un manai meitiņai.

Šodien es esmu psihologs, bakstīklis un atbalstītājs vienā personā. Un nejaucenis, kas tieši acīs pasaka, ka pietiek žēloties un jāsāk kaut kas darīt. Dzīve bez krupju rīšana šampi nedod dzert. Un tur jau tā dzīves gudrība - norīt krupi nezaudējot pašcieņu. Mums vajag šo nolāpīto sabiedrību. Un ja mēs nemācēsim vai negribēsim pieliekties nesalūstot, tad sabiedrība atradīs mūsu vietā citu. Tā tas ir, ja...

Brīžiem es nevaru savu vīru ciest. Brīžiem man liekas, ka viņš ir lielākais kretīns pasaulē un man pēc iespējas ātrāk jāiet prom.

Bet tad es paskatos uz draudzeņu vīriem. Un saprotu, ka manējā izdarības ir vairāk bērnišķīgas nevis kretīniskas, kā tas ir draudzeņu vīriem. Un tad vēl manējais izdara/pasaka kaut ko pavisam negaidītu un mīļu un tad pazūd arī pēdējās "nedomas".

Es viņu mīlu un ienīstu reizē. Varbūt tieši tapēc mēs joprojām esam kopā.

Man, laikam, ir bulīmija. Es neizvemju ēdienu tikai esot ciemos vai sabiedriskā vietā. Vai kodienos.

Bet man patīk tā sajūta pēc ēdiena izvemšanas. Kunģis it kā ir paēdis, bet tomēr tik viegls.

Man nav emociju, kad kniebjos ar citiem. Bet ja to dara viņš, man tas izraisa emocijas. Es īsti neesmu sapratusi kādas. Greizsirdību? Nožēlu? Bet tas ir līdz nākošajai dienai. Tad es to aizmirstu.

Es nevaru prasīt no viņa to, ko neesmu gatava darīt pati. Nē, es dažreiz esmu. Bet es labi zinu, ka viņam tieši tas patīk. Mēs spējam atšķirt seksu no mīlestības. Un man tas patīk.

Mans bijušais joprojām neliek mieru ar savu vēlmi izdrāzt mani. Jo vairāk es viņu ignorēju, jo vairāk viņš uzmācas. Šodien jau tiek cilātas vecās jūtas utt. Un viņš joprojām ir gatavs atbraukt uz Vāciju un apmierināt mani. Un labprāt gribētu to darīt mana vīra klātbūnē.

No vienas puses man ļoti patīk, ka viņš mani tik ļoti grib. Bet no otras - man jau besī viņa sms biežums. Man viņu vajag tikai tad, kad es gribu. Respektīvi - viņš varētu rakstīt tikai, ja es uzrakstu pirmā.

Kniebās viņš labi. Teiksim pat pirmajā 5niekā tiek iekļauts. Loceklis ar liels. Un viņš ir perverss, kas man ļoti patīk. Bet... Pa šiem gadiem viņš ir palicis vecs un nesimpātisks. Garo matu arī nav. Un - ar vecu gaļu es parasti nekniebjos.

Es ik pa laikam uzrakstu vīram atklātnīti. Ar dzejoli. Kāda cita vai pašas rakstītu. Viņš nekad nevar saņemties izlasīt līdz galam. Tāpēc tagad nosūtiju tikai ar uzrunu un parakstu. Varbūt izlasīs. Varbūt sapratīs.

Tehanu atdzimst. Manam ego to vajag. Lieliskai sievietei, sievai un mātei ir atdzimis maucīgais gēns.Es biju un palikšu palaistuve...

Lasiju vecos ierakstus. Dzēst vai noslēpt? Izdomāju, ka atstāšu. Tā ir mana pagātne. Mana "neiespējamā misija", kas joprojām ir misija. Tikai tagad misija vairs nav neiespējamā. Iespējams ir viss. Un es šo gadu laikā esmu to pierādījusi. Viņš ir mans.

Viņai bija jācīnās tikai ar vienu.
Toties man ar viņām abām...

Bļa, oāze tuksnesī atradusies!!!
Es gan teiktu - purva rāva, tīrā priežu silā...

Ja tu būtu miris, būtu daudz vieglāk atbildēt uz meitas jautājumu - "a kur ir tētis?"
Bet tagad man jāizdomā kā saudzīgāk izstāstīt, ka tētim ir daudz svarīgākas citas lietas par mammu un viņu.

Es tikai nevaru saprast, pie kā vainīgs šis mazais cilvēciņš, ka viņam tā jācieš?

Lai ko es rakstītu, tu tāpat neizlasi līdz galam.
Pat ja izlasi, tu nesaproti, ka tas viss tomēr man neļauj dzīvot. un ka tās nav tikai uzrakstītas blēņas.
Tu visu paturi pie sevis.