Nu jau, šķiet, vairak kā gadu, pogas ir topā. Sākumā vienkārši bakstīja pa pudelēm un burciņām, tad iedevu pinceti, lai trenē motōriku. Tad daleca, ka var izmantot kā kravu dažādiem transportlīdzekļiem. Tad sākām advancēties:
( šķirot pa krāsām )

vai pat mācīties ( saskaitīšanu: )

Tagad ir tā, ka pogas ir visapkārt visu laiku.

Izdomāja, ko darīt - uzzīmēja uz papīra lapas lielu iepirkumu grozu, paņēma lielveikala spama katalogu un nu griež preces un līmē groziņā. Iepērkas

Nedēļas nogalē sīcis sāka kārtīgi puņķoties, izdomājām, ka labāk uz bērnu dārzu nevest. Par spīti puņķiem, dzīvīguma netrūkst. Māte pa dienu mājās jūdzas prātā, jo sīkajam tak miera nav. Vakarā, kad es pārnāku, skrien uz darbu, man tikmēr jāauklējas un jāizklaidē.
Vakar izdomāju, ka ir tak rudens un laiks ierādīt, kā no kastaņiem un zīlem dzīvnieciņus taisīt. Patlaban vecums gan tāds, ka pats taisīt nemāk, bet palīdzēt palīdz, skatās, piedalās. Ar knaiblēm sērkociņus graiza, līdz ar maniem pirkstiem. Bet kautko tomēr sataisījām. Bilža ( zem kata )

Jaunākais hīts ir dārza mēbeļu, smilškastes un šķūņu krāsošan ar rullīti un ūdens spaini. Izdomājām sagādāt jamam papildus vēl plato krāsotaju otu, lai dažādo savu instrumentu klāstu.

Dēlam patīk uzlīmes līmēt. Tas laikam visiem bērniem ir aktuāls, cik noprotu. Sākumā krāmējāmies ar veikala uzlīmju grāmatām, bet to pietiek labi ja pāris stundām. Tad no ībeja pasūtīju pa 10$ biezu paku kautkādu pirmskolas uzlīmju - krustiņus, smailijus, "well done!", utml. Paka (kādas 100 A4 loksnes) izvilka kadu pus gadu. Tad vienu dienu iepeldējām muki.lv un atradām šitādu "līmējamo grāmatu". Laminētas fōna bildes, uz kurām lipināt gumijotas "uzlīmes". Pluss tāds, ka daudzkārt lietojamas. Salīdzinot pat ar ībeja uzlīmju noietu mūsmājās, šķiet, ka grāmatele pa nedēļu jau sevi atpelnīja.

Jau no paša sākuma izlēmām, ka centīsimies iztikt bez plastmasas rotaļlietām, jo to mūžs ir relatīvi īss, un, kad salauztas, nav īsti pārstrādājamas (vismaz mūsu galā nē - labākajā gadījumā iet uz sadedzināšanu). Tā vietā lai spēlējas ar koka rotaļlietām, tās pēcāk var kamīnā samest. Protams, ka radi/paziņas dāvina visādus plasmasas sūdus, kas vēl ļaunāk - mirgojošus un dziedošus krāmus. Baterijas, tas viens, bet tas troksnis ir neciešams. Protams, ka sīcim patīk visādi plastmasas krāmi un mirgojošas/trokšņojošas huiņas - jams tak ir izstrādātāju mērķauditorija. Mēs, savukārt, nejauši "pazaudējam" viskaitinošākās. Vai arī baterijas negaidot nosēžas nakts laikā. Un nevar nomainīt :(

Tā vietā dāma ada/tamborē/šuj visādus dzīvnieciņus un lellītes. Es, savukārt, šo to no koka un elektronikas uzmeistaroju. Un kautkā sanāk, ka dāmas taisītās rotaļlietas ir krietni ilgdzīvojošākas par manējām. Vilnai tomēr mētāšana, dauzīšana un košļāšana īsti netraucē. Izrādās, ka rotaļlietu dizains nemaz nav tik vienkāršs - tiem bērtniem tomēr ir nejēgā daudz spēka un apņemšanās visu lauzt. Kā ūdens - dod tik laiku un viss tiks izļurkāts līdz lūzuma punktam.

Pats pirmais meistarojums bija kautkas līdzīgs tradicionālajam celtnieku bukam, tikai krietni mazāks un slīpētāks. Kad sīcis uz muguras vien gulēja, to varēja pārlikt jamam pāri un iekarināt tajā rotaļlietas. Kautkas līdzīgs amīšu tradicionālajiem piekariņiem virs bērnu gultiņām (lidmašīnītes, putniņi, etc), tikai pārvietojams.

Vēlāk, kad sāka rāpot apkārt un interesēties par pasauli, saskrūvēju "aktivitāšu sienu" - biezāka finiera plāksne ar visādiem loriņiem virsū - rokturīši, durtiņas, ķēdītes, magnētiņi, velozvaniņš, utt. Vēlāk vēl salodēju potenciometru ar lielu rokturi un LED gaismiņām apkārt. Grozot gaismiņas slēdzās iekšā, efekts līdzīgs vecajiem audio pastiprinātājiem. Pat mikrene no pastiprinātāja nāca. Tas nokalpoja gandŗīz gadu. Līdz brīdim, kad sīcis vnk potenciometru aprāva. Mācība - šitādas lietas ar enkoderiem jādara, tie vismaz var griezties uz riņķi bezgalīgi. Nākamais eksperiments bija izdarīt to pašu ar reostatu. Sīcis atlauza reostatu no sienas (lai gan pats reostats bija otrpus sienai, bet "rotaļu pusē" bija tikai kloķītis redzams. Jidritvaikociņ. Reostats bija ar superlīmi pielīmēts (neatradās pareizas skrūvītes), atlauza ar visu finiera kārtu.

Tad izdomāju sanaglot no finiera pāris mājiņas. Paklājs ar pilsētas plānu un ceļiem ir, varētu piešķirt trešo dimensiju rotaļām. Izzāģēju, sanagloju, salīmēju. Diezgan palielas iznāca, 25x25x25 cm apmēram. Pus dienu nopisos. Nebiju iedomājies, ka tām mājiņām tak var ne tikai uz jumta uzkāpt, bet pat uzlekt. Izjuka. Labi, salīmēju kaktiņos papildus balstus, lai virsma lielāka. Pats uzkāpu virsū - nesalūza. Pagaidām nav iemanījies salauzt, par spīti mētāšanai, lēkāšanai un vēl velnsviņzin kam. Grēt saksess!

Virtuves apakšējos skapjos mums pannas un katli mētājas. Jau no gada vecuma sīcis tās atrada un sāka spēlēties "mammās". Tobiš gatavot. Un joprojām spēlējas, pāris gadus vēlāk. Par to būs cits ieraksts, tur daudz ko teikt. Vārdu sakot, vienā brīdī gribēja uz plīts cept savus kastaņus un čiekurus. Neļāvām. Tā vietā kartona kastē izgriezu caurumus, sabāzu LED gaismiņas iekšā, potenciometri klāt, caurspīdīgs vāks virsū un šeku-reku elektriskā plīts gatava. Kvēlo, bet nededzina. To arī pāris reizes saplēsa, bet es jau viltīgs, vairs pat nemēģinu lodēt, vnk sastiķēju, lai kopā turas un viegli salabot, ja apgriež kautkur kautko par daudz.

Pēdējais hīts ir konservu bundžas. Ne tradicionālo gaļas, bet tās iegarenās pupu un kukurūzas bundžas. Ja aploka asās malas, sanāk tīri normālas kanniņas, kurās var sakrāmēt lietas. Vai mest bumbiņas. Bumbiņas arī "na haļavu" - Ginesa bundžas iekšā ir baltas putojamās bumbiņas, dēļ kurām tās kannas neņem uz pārstrādi. Griežam vaļā, velkam ārā - smukas bumbiņas, kādus 2cm diametrā. Tiesa, tām vajag caurumus izurbt un izskalot, jo nav pilnībā noslēgtas un ar laiku alus nereti sasūcas iekšā. Un tad tas tur sāk pūt un savā nodabā smirdēt. Pieredze. Tās pašas pupu bundžas var krāmēt torņos, var izmantot kā mērķi mētāšanai. Mētāt var zeķes ar griķiem/zirņiem iekšā. Lido diezgan labi un pārāk nesāp, ja ieplivina pa purnu.

Vārdu sakot, māja ir pilna ar sūdiem. Jau iepriekš minētie čiekuri un kastaņi, tad ir īpaši vērtīgie akmeņi, veca tara, visur mētājas zirņi un pogas. Miskaste, vārdu sakot.

Gari sanāca, bet ir vēl. Vēlāk varbūt pierakstīšu ko klāt.

Kādā vecumā ir ok dot sīcim ar sērkociņiem spēlēties? Manuprāt, divarpus ir ok.
Precizēšu - ar sērkociņiem, nevis uguni. Teiksim, ar pinceti jamos atpakaļ kastītē krāmēt, motoriku un precizitāti mocīt. Būvdarbiem par agru vēl. Kodolieročiem arī