lapsas, murgi un lāsti

Nu tagad tā, jāsāk jukt prātā. Neviens nav līdzīgās domās ar mani, vai arī es neprotu meklēt. Neviens mani nesaprot! :D Nu bet tiešām, cilvēki ir tik dažādi, un neviens nav tā īsti līdzīgs man. Svītriņas, pumpiņas, rūtiņas, krustiņi, sūdiņi, čebureki, bet nevienas lapsas. Where`s my soulmate? Jūtos mazliet vientuļš, nesaprasts un ārpus laivas.

Un kad es sagaidīšu to dienu, kad cilvēki beigs rakstīt translitā? mIRC jau sen tak vairs netiek izmantots, bet ieradumi paliek. Varētu arī apstaigāt dažu labu un izraut no klavieres "w" pogu! :)

Labāk tālāk neko nerakstīšu, sāksiet vēl ienīst mani. Bet, jā, neviens nedara man pa prātam. Un kamēr tā būs, es būšu tāds, kāds esmu - nu nekāds īsti.

P.S. ļoti reti, bet dažreiz jūtos kā mākslinieks, un kā es pats saku - mākslinieki ir haotiski, ķerti un pa gaisu. Kādreiz es tomēr rīkojos mazliet loģiskāk, piezemētāk un ne tik mākslinieciski. Esmu mainījies. Un tagad pārņem sajūta, ka šito jau šeit esmu rakstījis. Ja tā, nu tad neko.

Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj ar mani spēlēt vienā komandā. Šodien čakarējos tā pa riktīgam.

Jā, un ūsas arī aug nenormālā ātrumā, noriebies jau likvidēt viņas regulāri.

Es nevaru vārdiem izteikt, cik ļoti man nepatīk cilvēki, kuri sabiedriskajā transportā par katru cenu grib sēdēt nevis pie loga, bet ejas pusē. Pat tad, ja viņiem ir jābrauc līdz galapunktam, viņiem nav nekāda iemesla tā darīt. Varbūt viņiem ir bailes, ka piespiedīs pie loga un tad, kad vajadzēs kāpt ārā, viņus nelaidīs. Bet kā ar tiem, kas brauc līdz galam? Pie tam nevar jau palaist kaut kā cilvēcīgi, pavēršot kājas sāņus, bet gaidot, kad es viņiem kājas nomīcīšu. To upuri viņi laikam ir gatavi nest. Goda vārds, nākamreiz, kad man būs tāda situācija, nomīcīšu kājas speciāli, lai tiek tam durvīs galvu ievērušajam cilvēkam! Visforšāk, kad tur ir veseli 3 kāju pāri:                                                                                                                                                                                         
A un B kāju īpašniekiem es neizrādīšu nekādu žēlastību! Autobuss pilns ar kājāsstāvētājiem, bet B persona bez emocijām turpina nekustīgi sēdēt. Labāk viņam kājas nomīcīt, nekā sakliegt uz viņu :)
                         

Eju uz virtuvi, un mani pārņēma dīvaina sajūta, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt.

nav jau nekas īpašs, bet pārsteigums bija liels. "Mammu, ko tas vecis tur dara?"

Un ja es neiemācīšos ģitāru spēlēt, pārmetīšu to sev visu mūžu.

Kādas pāris dienas jau tāds sapņains, sentimentāls noskaņojums. Šodien, braucot autobusā, pieķēru sevi skatāmies tālēs zilajās tāpat vien. Romantika ar mazliet. Ļoti interesants noskaņojums.
Bet gan jau tas drīz beigsies, kad iestāsies 18 gadu krīze (25. decembris) un kārtējā depresija.

Noskatījos filmu Garden State. Brīnišķīga filma, kuras scenāriju ir uzrakstījis Zach Braff (viens no seriāla Scrubs jeb latviski - Dakterīši varoņiem) koledžas gados. Filma par puisi, kurš daudzus gadus ir dzīvojis zem nomierinošu zāļu iedarbības un nezina, kā ir tās nelietot. Filmas sākumā viņš ir vienaldzīgs arī pret mātes nāvi, bet turpinājumā skatītājs redz viņa "ieiešanu dzīvē". Apburoša filmā ir Natālija Portmane, var teikt, ka es viņas spēlētajā varonē iemīlējos.
Arī muzikālais izpildījums filmai ir ar lielo domu un lielisko rada atmosfēru.
Filmu noskatījos divas reizes, lai nekas nepaslīdētu garām nepamanīts, kaut gan sižets ir diezgan vienkāršs. Bet filmai visaugstākā atzīme. Iesaku noskatīties.
Tieši tagad filma ir pieejama internetā visiem labi zināmajos Latvijas torrentu tīklos.

Es slikti ietekmējot Vari. Tā saka Maija ar dusmīgu skatu. Bet Varis tikai guļot un guļot, un skaitot mākoņus. Sapņotājs un sliņķis. Un pie tā visa vainīgs esot es, jo es nelasot grāmatas, un pat Nezinītis par mani kaunoties, bet Sīpoliņš un meistars Vīnodziņš kaļot plānus manis pārmācīšanai. Es redzu, ka viņa pati vēl cer uz manu uzkāpšanu stikla kalnā, bet trīs kraukļi draudīgi riņķo virs manas galvas tā, ka man šermuļi pār kauliem skrien. Dīkdienis ir un paliek dīkdienis, kam svarīgākais ir tikai viņš pats un vēl tās zvaigznes. Jā, kaut vai uz mēnesi! Bet Nezinītis ir dusmīgs, viņš man negrib palīdzēt.
Vāāāi, kas būs tad, kad kabatā vairs nebūs neviena vērdiņa? Ja nebūs vairs ne balti, ne melni, ne zilizaļi un raibie? Vai tad būs pašam jātaisa? Un jāgudro, jāprāto, jākasa aiz auss kā skolā un mājās pie sacerējumiem? Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko! Ja nebūs vairs kur pagrābties un dziedāt bezrūpības dziesmas? Nekritīs vairs klēpī nekas. Būs vien jāceļas un kaut kas jāmālē, īstās krāsas jāmeklē.

Manai klasesbiedrenei dr.lv portālā pie profila pierakstīts "get rich or die tryin`". Un man atvērās acis, tagad es redzu, kāda būtībā ir visa mana klase, kāpēc puse pēc absolvēšanas ies uz Banku augstskolu. Ne jau nu tāpēc, ka viņiem patīk ekonomika vai banku darbība. Tāpēc, ka
tur grozās nauda! Un var labi nopelnīt.
Šausmīgi apzināties, ka naudai cilvēku dzīvēs ir tik liela loma. Varbūt tie ir kompleksi vai kāda bērnības trauma? Skan mazliet dumji, bet varbūt tomēr?

Kā panākt, lai ritinās tikai dienasgrāmatas ieraksti, bet fona bilde stāv uz vietas?

Atradu torrentos 100 skaistākos filmu skaņu celiņus. Nezinu, kurš bija tik pilnvarots tos tā pasludināt, bet es esmu apmierināts, jo nu esmu ierauts klasiskās mūzikas pasaulē. Lielais vairums ir jau sen aizsaulē esošu mūziķu darbi, pavīd arī Gredzenu pavēlnieka, Zvaigžņu karu un Harija Potera filmu tēmas, bet tās taču arī ir super. Kādu laiku man skanēs tikai šī dievišķīgā mūzika. Nekādu vārdu, tikai mūzika. Kā tur bija tajā Depeche Mode dziesmā par vārdiem?
EHR - ej un sapūsti!

Viens cilvēks teica, ka es dzīvoju no viena notikuma līdz otram. Un tā arī ir. Tuvākajā laikā vispār nekas nav ieplānots, izņemot mājas-skola-mājas, un tāpēc mani sāk mākt depresija. Atkal jūtos kā dārzenis. Ko lai dara, ja nemāku dzīvot katru dienu atsevišķi?

Vai un cik lielā mērā situācija ģimenē ietekmē jaunieša tieksmi pēc attiecībām ar pretējo dzimumu? Varbūt tas nekā nav saistīts, bet manas domas ir pretējas. Kaut kam tur jābūt.

Kā jūs domājat?

Seksīgi cilvēki, seksīgas cenas, seksīgi veikali, seksīga cepure... Nu tad moš tualetes papīrs ar zemeņu smaržu arī ir seksīgs?
Vienus kulta vārdus nomaina citi, bet šis te jau aknās sēž. Nesen nosauca mani par seksīgu - vienalga, joka pēc vai kā, bet man tas riebās. Cilvēks vairs nav skaists, apburošs, valdzinošs, izskatīgs, pievilcīgs, bet ir tikai un vienīgi seksīgs. Tā kā visi, kas izskatās labi(tas ir subjektīvi), paustu seksu savā būtībā.
Lai nomierinātu savus nervus, jānoveļ šī sabiedrības kaite vienkārši uz šaurpierību, neizglītotību un trulu stulbumu, kas tomēr arī nav diez ko iepriecinoši.

Ja jau esmu sācis par seksa tēmu...
Tad varu teikt, ka mēs, cilvēki, esam tādi paši dzīvnieki kā visi citi. Lielās smadzenes, īkšķis un citas privilēģijas mūs no "īstajiem dzīvniekiem" tiešām neatšķir. Tāpat galvenie dzīves uzdevumi mums ir dzīvot, vairoties un turpināt savu sugu. Par to turpināšanu gan es vairs nezinu, jo galvenā doma ir kā vienkārši nodrāzties. Šajā sakarā minēšu nakts klubus, kur rupji sakot, notiek partnera izvēle. Apmēram tāpat kā gājputniem patīk to darīt siltajās zemēs. Vīriešiem tie ir kādi 95% no iemesliem, kāpēc uz turieni iet. Meitenēm/sievietēm daļai ir tāpat kā ar vīriešiem/puišiem(sauc kā gribi), otra daļa vienkārši ir naivas un iet izdejoties. Bet tā kā 21. gadsimtā mīlestība vairs nav modē, tad viss or kārtībā.
Tāpat kā dzīvniekiem, arī mums kaut kā tie partneri ir jāpiesaista, tāpēc mēs ģerbjamies pēc iespējas SEKSĪGĀK - jo uzkrītošāk un vairāk var redzēt, jo labāk. Ar pāva krāšņo asti jau nevaram sacensties, bet tas nevienu neinteresē. Ar to ir visai liela ķēpa, tāpēc iesaku spēlēt kaut ko uz izģērbšanos. Ļoti laba iespēja izkārt savus pupus, pinčus un visu pārējo sugas turpināšanas vārdā. Kad šis process ies uz beigām, un vairāk neko novilkt nebūs iespējams, visi vajadzīgie orgāni būs kaujas gatavībā sākt nākamo etapu - pārošanos. Vislabāk iesaku nekur neizklīst un turpināt barā - kopā jautrāk!

Jau ilgi esmu cieties, vajag uzrakstīt. Tātad, kur ir problēma? Zeltā! Ok, metāls paliek metāls, vienam patīk šis, citam tas. Bet man acīs durās, kad kaut kāda baigi "patriotiskā" persona uzliek kluci mūsu tautas vērtībām. Kā izglītotiem cilvēkiem zināms, latviešiem zelta nekad nav bijis, varbūt arī ir, to es nezinu, bet vienu gan es zinu - viņi to nekad neizmantoja rotaslietās! Un tagad kaut kādi jefiņi, sagribējuši būt pārākie latvieši, aiziet pie juveliera un dabū sev zeltā izkaltu Nameja gredzenu! Kas tu par latvieti esi, ja nezini, ka Nameja gredzens ir domāts būt no sudraba? Ok, kaut kādi biezie vēl, galīgi muļķi un izlēcēji, bet kad es ieraudzīju tādu gredzenu savas angļu valodas skolotājas pirkstā, man asinis sāka vārīties. Reku, visiem ir no sudraba, redz kādi viņi prasti, a bet man ir no zelta! Es esmu labāks par tiem pārējiem, kuriem gredzens ir no sudraba! Manā prātā viņi domā tā. Varbūt ir citādāk, bet attaisnojuma tam nav :P

"Tiešām brīžam liekas, ka pasaule ir tikai burzma un jūklis, bez jēgas un cerības."

Es būšu cūka! Nekam citam acīmredzot neesmu derīgs, redzēs, kā būs ar to cūkas būšanu. Varbūt tā man arī nemaz neveiksies. Tad gan būs bēdīgi. Nu ko, viens ir izcils visās jomās, bet cits atkal nevienā.

Vīrieši ir cūkas? Nezinu, es vēl padomāšu