lapsas, murgi un lāsti

čatistu paaudze, bļin!

ō kej, nekās pārāk jauns nav, bet par draugiem, ģimeni īsti nepiekrītu. ir bišķi labāk.

This Is My Life, Rated
Life:	6
Mind:	6.2
Body:	8.2
Spirit:	6.8
Friends/Family:	2.4
Love:	1.4
Finance:	3.8
Take the Rate My Life Quiz

Sākumā tas bija kā joks uz komplimentiem atbildēt ar "es zinu", bet tagad tas jau ir tā iegājies, ka nevar atradināties. Šodien, piemēram, es attapos, kad frāze jau bija izsprukusi. Kā reflekss. Man bail, ka cilvēki mani nepārprot :)

Ir ceturtdienas vakars, bet es vēl joprojām nezinu, ko darīšu pēc žetona (neesmu uzaicināts). Izskatās, ka visi kaut kur noziedēs un uz balli neviens nepaliks. Negribu braukt mājās nūģis.

"I respect girls. In fact I respect them so much that I stay away from them!"

:)

kur ir robeža?

Nu tagad tā, jāsāk jukt prātā. Neviens nav līdzīgās domās ar mani, vai arī es neprotu meklēt. Neviens mani nesaprot! :D Nu bet tiešām, cilvēki ir tik dažādi, un neviens nav tā īsti līdzīgs man. Svītriņas, pumpiņas, rūtiņas, krustiņi, sūdiņi, čebureki, bet nevienas lapsas. Where`s my soulmate? Jūtos mazliet vientuļš, nesaprasts un ārpus laivas.

Un kad es sagaidīšu to dienu, kad cilvēki beigs rakstīt translitā? mIRC jau sen tak vairs netiek izmantots, bet ieradumi paliek. Varētu arī apstaigāt dažu labu un izraut no klavieres "w" pogu! :)

Labāk tālāk neko nerakstīšu, sāksiet vēl ienīst mani. Bet, jā, neviens nedara man pa prātam. Un kamēr tā būs, es būšu tāds, kāds esmu - nu nekāds īsti.

P.S. ļoti reti, bet dažreiz jūtos kā mākslinieks, un kā es pats saku - mākslinieki ir haotiski, ķerti un pa gaisu. Kādreiz es tomēr rīkojos mazliet loģiskāk, piezemētāk un ne tik mākslinieciski. Esmu mainījies. Un tagad pārņem sajūta, ka šito jau šeit esmu rakstījis. Ja tā, nu tad neko.

Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj ar mani spēlēt vienā komandā. Šodien čakarējos tā pa riktīgam.

Jā, un ūsas arī aug nenormālā ātrumā, noriebies jau likvidēt viņas regulāri.

Es nevaru vārdiem izteikt, cik ļoti man nepatīk cilvēki, kuri sabiedriskajā transportā par katru cenu grib sēdēt nevis pie loga, bet ejas pusē. Pat tad, ja viņiem ir jābrauc līdz galapunktam, viņiem nav nekāda iemesla tā darīt. Varbūt viņiem ir bailes, ka piespiedīs pie loga un tad, kad vajadzēs kāpt ārā, viņus nelaidīs. Bet kā ar tiem, kas brauc līdz galam? Pie tam nevar jau palaist kaut kā cilvēcīgi, pavēršot kājas sāņus, bet gaidot, kad es viņiem kājas nomīcīšu. To upuri viņi laikam ir gatavi nest. Goda vārds, nākamreiz, kad man būs tāda situācija, nomīcīšu kājas speciāli, lai tiek tam durvīs galvu ievērušajam cilvēkam! Visforšāk, kad tur ir veseli 3 kāju pāri:                                                                                                                                                                                         
A un B kāju īpašniekiem es neizrādīšu nekādu žēlastību! Autobuss pilns ar kājāsstāvētājiem, bet B persona bez emocijām turpina nekustīgi sēdēt. Labāk viņam kājas nomīcīt, nekā sakliegt uz viņu :)
                         

Eju uz virtuvi, un mani pārņēma dīvaina sajūta, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt.

nav jau nekas īpašs, bet pārsteigums bija liels. "Mammu, ko tas vecis tur dara?"

Un ja es neiemācīšos ģitāru spēlēt, pārmetīšu to sev visu mūžu.

Kādas pāris dienas jau tāds sapņains, sentimentāls noskaņojums. Šodien, braucot autobusā, pieķēru sevi skatāmies tālēs zilajās tāpat vien. Romantika ar mazliet. Ļoti interesants noskaņojums.
Bet gan jau tas drīz beigsies, kad iestāsies 18 gadu krīze (25. decembris) un kārtējā depresija.

Noskatījos filmu Garden State. Brīnišķīga filma, kuras scenāriju ir uzrakstījis Zach Braff (viens no seriāla Scrubs jeb latviski - Dakterīši varoņiem) koledžas gados. Filma par puisi, kurš daudzus gadus ir dzīvojis zem nomierinošu zāļu iedarbības un nezina, kā ir tās nelietot. Filmas sākumā viņš ir vienaldzīgs arī pret mātes nāvi, bet turpinājumā skatītājs redz viņa "ieiešanu dzīvē". Apburoša filmā ir Natālija Portmane, var teikt, ka es viņas spēlētajā varonē iemīlējos.
Arī muzikālais izpildījums filmai ir ar lielo domu un lielisko rada atmosfēru.
Filmu noskatījos divas reizes, lai nekas nepaslīdētu garām nepamanīts, kaut gan sižets ir diezgan vienkāršs. Bet filmai visaugstākā atzīme. Iesaku noskatīties.
Tieši tagad filma ir pieejama internetā visiem labi zināmajos Latvijas torrentu tīklos.

Es slikti ietekmējot Vari. Tā saka Maija ar dusmīgu skatu. Bet Varis tikai guļot un guļot, un skaitot mākoņus. Sapņotājs un sliņķis. Un pie tā visa vainīgs esot es, jo es nelasot grāmatas, un pat Nezinītis par mani kaunoties, bet Sīpoliņš un meistars Vīnodziņš kaļot plānus manis pārmācīšanai. Es redzu, ka viņa pati vēl cer uz manu uzkāpšanu stikla kalnā, bet trīs kraukļi draudīgi riņķo virs manas galvas tā, ka man šermuļi pār kauliem skrien. Dīkdienis ir un paliek dīkdienis, kam svarīgākais ir tikai viņš pats un vēl tās zvaigznes. Jā, kaut vai uz mēnesi! Bet Nezinītis ir dusmīgs, viņš man negrib palīdzēt.
Vāāāi, kas būs tad, kad kabatā vairs nebūs neviena vērdiņa? Ja nebūs vairs ne balti, ne melni, ne zilizaļi un raibie? Vai tad būs pašam jātaisa? Un jāgudro, jāprāto, jākasa aiz auss kā skolā un mājās pie sacerējumiem? Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko! Ja nebūs vairs kur pagrābties un dziedāt bezrūpības dziesmas? Nekritīs vairs klēpī nekas. Būs vien jāceļas un kaut kas jāmālē, īstās krāsas jāmeklē.

Manai klasesbiedrenei dr.lv portālā pie profila pierakstīts "get rich or die tryin`". Un man atvērās acis, tagad es redzu, kāda būtībā ir visa mana klase, kāpēc puse pēc absolvēšanas ies uz Banku augstskolu. Ne jau nu tāpēc, ka viņiem patīk ekonomika vai banku darbība. Tāpēc, ka
tur grozās nauda! Un var labi nopelnīt.
Šausmīgi apzināties, ka naudai cilvēku dzīvēs ir tik liela loma. Varbūt tie ir kompleksi vai kāda bērnības trauma? Skan mazliet dumji, bet varbūt tomēr?

Kā panākt, lai ritinās tikai dienasgrāmatas ieraksti, bet fona bilde stāv uz vietas?

Atradu torrentos 100 skaistākos filmu skaņu celiņus. Nezinu, kurš bija tik pilnvarots tos tā pasludināt, bet es esmu apmierināts, jo nu esmu ierauts klasiskās mūzikas pasaulē. Lielais vairums ir jau sen aizsaulē esošu mūziķu darbi, pavīd arī Gredzenu pavēlnieka, Zvaigžņu karu un Harija Potera filmu tēmas, bet tās taču arī ir super. Kādu laiku man skanēs tikai šī dievišķīgā mūzika. Nekādu vārdu, tikai mūzika. Kā tur bija tajā Depeche Mode dziesmā par vārdiem?
EHR - ej un sapūsti!

Viens cilvēks teica, ka es dzīvoju no viena notikuma līdz otram. Un tā arī ir. Tuvākajā laikā vispār nekas nav ieplānots, izņemot mājas-skola-mājas, un tāpēc mani sāk mākt depresija. Atkal jūtos kā dārzenis. Ko lai dara, ja nemāku dzīvot katru dienu atsevišķi?

Vai un cik lielā mērā situācija ģimenē ietekmē jaunieša tieksmi pēc attiecībām ar pretējo dzimumu? Varbūt tas nekā nav saistīts, bet manas domas ir pretējas. Kaut kam tur jābūt.

Kā jūs domājat?