lapsas, murgi un lāsti

Šodien nodevu asinis. Notecināja man puslitru. Patīkama sajūta kādam palīdzēt. Aizgāju ar skolasbiedreni. Kad taisījos jua reģistrēties, viņai piezvanīja klasesbiedrene un paprasīja, vai nevar nodot viņas opim asinis. Nodevu.
Vēl biju uz trešajiem Pirātiem. Un meitene, kurai es palīdzēju, arī tur sagadījās. Pateicās man. Tā silti sametās.
Asinsdonoru centrā arī pret tevi kā pret cilvēku - visu laiku uzmana, vai viss kārtībā, nododot asinis. Pateicās, ka atnācu, un teica, ka es esmu brašs jauneklis un man jākļūst par donoru. Piestaigāšu regulāri. Un pusdienu maisiņš arī tāds labais - cepumu paciņa, vafeļu paciņa, 200 ml sula, tēja, sieriņš, šokolāde, 2 kapučīno paciņas. :)

Nu viss, varat ar mani nerunāt, es esmu iedomības kalngals! Pēdējie notikumi ir vienkārši prātam neaptverami, un es nezinu, ko darīt. Labi, viss, neizvērsīšos plašāk.

nu pasak man, kā cilvēks var iet gulēt, ja ārā ir gaišs?!?

Vēlos citēt viena tautas deju ansambļa dejotājiem uz muguras uzrakstīto:

"Mēs gribam.
Mēs varam.
Mums vajag!"

flys, saprati? :)

Tā kā manu atestātu būs izķēmojuši pāris neglīti četrinieki, tad tā laikam nebūs tā lieta, kuru es bīdīšu sev pa priekšu. Tā vietā labāk izlasīt šīs rindas un pie sevis apmierināti pasmaidīt:

Intelligence plus character -
That is the goal of true education.
(Martin L. King)

Līst no ādas laukā un špikot, lai tādā nenozīmīgā priekšmetā kā mūzika dabūtu 8. Paldies par kūkām! Es mācījos un iemācījos to, kas man šķita svarīgs, skaņdarbu laikmetus neiemācījos. Vot i 4. Bet es esmu labāks.

Šodien es aizvadīju skolas pēdējo mācībstundu. Vairāk nekad man nebūs nevienas tādas stundas. Man tik ļoti patika skolā. Pēc skolas sēdēju busā, un gandrīz asariņa nobira.

Skatos Eirovīziju. Saks hārd. Bet ne par to. Cik stulbi ir nosaukt savu valsti par "Bijušo Dienvidslāvijas republiku Maķedoniju"? Viņiem laikam nostaļģija vai kā, jo viņi ir vienīgie no Dienvidslāvijas, kas to F.Y.R sev pielikuši.

Un visvairāk man patīk Verka Serduchka :D Tik lipīga dziesmiņa.

Šodien saņēmu atzīmi par pirmdien rakstītās Regīnas Ezeras miniatūras "Elēģija" interpretāciju. Saņemot lapu, man pretim raudzījās vienaldzīgs piecinieks.
Kā es rakstīju to interpretāciju! Izlasīju, noskurinājos un atsēdos krēslā dziļāk. Neko nesapratu. Redzēju tikai drūmu noskaņu. Izlasīju vēl paris reizīšu. Bija pagājušas jau kādas 15 minūtes. Vēl joprojām gremoju tās miniatūras saturu. Sāka veidoties kaut kādi apveidi, pēc kuriem arī vadījos, un uzrakstīju, ka literārajai varonei ir depresija un krīze, un ka viņa taisās mirt. :D A bet ko lai par to visu domā, ja noskaņa ir mežonīgi drūma un ir sasaiste ar nekam nevajadzīgiem āboliem, kuri mirstot vēl cenšas pievērst sev uzmanību, ar būkšķi nokrītot zemē? Nu trakums. Lapu ir izrotājušas srakanas piezīmes, kuru galvenā doma ir tā, ka es esmu meklējis "nezin ko super-hiper-sarežģītu"! Nekā, es uzrakstīju to, ko es tajā visā saskatīju. Laikam tik pozitīvam cilvēkam kā man to nesaprast.
Pilnīgs sviests. Kāpēc mani nepārtraukti spiež lasīt literārus darbus, pilnus ar sāpēm, bezcerību, nožēlojamību? Ko man tas dos? Ja es līdz šim neesmu izjutis neko tādu, kā tādā gadījumā lai es varu uztvert tekstā domāto? Un vēl to interpretēt? Pilnīga krāniņ-ība!

Tusiņi ir bīstama vieta. Tagad laikam vispār būs tā, ka man no viņiem būs bail. Domāšu, kā tik saturēt sevi rokās un neizdarīt kaut ko šausmīgi stulbu. Dzert vajag mazāk :D Un šampja dzeršanas sacensības man ar vairs negribās spēlēt. Vāks.
Un tagad es nevarēšu aizmigt. Uztraucos, bļin.

Paceļ rokas tie, kas seko Igaunijas un Krievijas konfliktam! Es sekoju :P

Nu labi, pofig, bet es gribu te kārtīgi izpausties, nolamāties un izteikt savu sašutumu par Saeimas lēmumu neatbalstīt projektu par atbalsta izteikšanu Igaunijai. ES, ASV un citi jau to ir izdarījuši. Un kas ir bremzes - igauņi vai mēs? Vājprāts.
Nu kas tas ir, mēs tiešām esam tādā atkarībā no Krievijas, ka nevaram viņiem pirkstu acī iebāzt? Tiešām Latvijas galvgalī sēž kaut kādi Krievijas ielikteņi? Pilnīgs čau. Es tiešām jūtos nodots.
Par kreisajiem vispār nerunāsim. Ar kādām tiesībām viņi Saeimā pie krūtīm bija pielikuši Krievijas vai PSRS armijas krāsas? Tā ir bezkaunība. Nu ja viņiem tik ļoti patīk Krievija, tad kāpēc nebraukt uz turieni? Nu kāpēc? Tāpēc, ka Puķinam un pārējiem vajag viņus šeit, lai varētu īstenot savu imperiālistisko politiku.
Tumsa tuneļa galā. Idiotiskā latviešu vienaldzība, ļenganā mugura un alkatība. Tā te mūs grūstīs visi, kam nav slinkums. Par politiskajiem un citiem procesiem neinteresējamies, staigājam ar klapītēm uz acīm un ausīm. Ķīseļi mēs esam!

Vakar mani nosauca par cilvēku-lapsu. Hā hā hā :)

Par citu tēmu. Man ir liels prieks par igauņiem. Tik liels, ka pārņem skaudība. Bronzas kareivja aizvākšana no centra ir apsveicama. Kaut vai tāpēc, ka Krievija Rietumiem vienmēr iesaka nejaukties tās iekšējās lietās, bet pati savu degunteli iebāzīs visur. Un tagad igauņi viņiem ir parādījuši fak jū. Labi, ja ir drosme saglabāt nelokāmību un parādīt raksturu. Pie mums gan to nevar redzēt, mazliet tomēr esam mēs pakaļā līdēji.

5 minūšu laikā, stāvot pieturā, man garām pabrauca 4 mašīnas ar super stilīgajiem, pasūtītajiem numuriem. Viens no tiem bija "NUMBER 1". Kāds cits bija "BRENDONS" (pie stūres sieviete). Bija viens ar sievietes vārdu kaut kādu dīvainu, vadītājs bija vīrietis. Super. Paziņoju, ka visi šitie ir idioti. Ak jā, viens bija "BOXSTER". Cik oriģināli. Riebjās, ka nezin kā izrādīties. Pidari. Un man neskauž.

Stāvēju pieturā, kājas sāpēja, tāpēc notupos. Uz ielas korķis. No jaunākās paaudzes Audi limo klases mašīnas izkāpj svešā valodā burkšķošs vīrietis ap 35. Melnas kurpes, bikses, krekls, melni mati. Izskatījās pēc itāļa. Pienāca man klāt, pieliecās un viegli pagrūda mani, ņēma kājas pār pleciem un savus stulbos smiekliņus arī. Es biju šokā. Kā 35 gadus vecs vīrietis, zolīdi ģērbies, var atļauties darīt tādas stulbības. Lieki piebilst, ka pārējie pieturā stāvošie arī bija neizpratnē. Mani vēl joprojām nepamet sajūta, ka esmu to nosapņojis. Vienkārši čau.

Nu ir čābīgi. Jau labu laiku biju izlēmis, kur mācīšos tālāk - LU FMF datoru virzienā. Figu. Vairs negribu. Ko man tagad darīt? Šit. Moš uz Aizsardzības akadēmiju? Man brālēnam laba karjera sanākusi. Negribu es kaut kādas kreisās iestādes. Gribās kaut ko ar savu fišku, bet es nezinu, kas man interesē!!! Uz valodniekiem kaut kādiem? It kā laba valodas izjūta esot. Nu nezinu! Negribās nočakarēties. HELP!

Filma bija 2 stundas 16 minūtes gara, un es nenožēloju ne minūti tai veltītā laika. Paskrēja nemanot tās 2 stundas. IMDB topā filma pašlaik ieņem 2. vietu. Filmas analizēt nemāku, bet varu pastāstīt, ka filmas pirmizrāde bija 1994. gadā reizē ar Forestu Gampu un Lubeni (cerams, ka pareizi). Tika nominēta 7 Oskariem, diemžēl nevienu nedabūja. Tomēr 1995. gadā esot bijusi video nomas pašā augšgalā.
Rezumē teikšu angliski, jo latviski izklausās par šerpu, - one of the films to see before you die.

nuja, pareizi. Tīrs mednieka instinkts, nekas vairāk. Bet dīvainā kārtā man nav lielu sirdsapziņas pārmetumu.

Nu ir traki. Šajā dublī upuris tik tiešām ir upuris. Nu ir traki

Labs ir. Nākamais dublis, tikai upuris cits.

"-Nē nu! Tu nemāki klausīties!
-Kā tad man jāklausās?
-Turi muti un māj ar galvu, lai es varu redzēt, ka saproti!"

:D Nu super

Gribēju palielīties, bet šovakar tik atcerējos. Lieta tāda, ka daļa mūsu klases piedalījās Krājbankas rīkotajā biržas spēlē un izcīnīja 7. vietu. Paldies jāsaka gan būtu tikai vienam no mums, jo viņš viens pa to biržu ņēmās. Tas nebiju es :D Tā nu 3dien bijām uz Bowlero, kur apbalvoja pirmās 10 komandas. Katram dalībniekam tika pa zibatmiņai (cilvēku valodā - flash), kārtīgai paikas devai un pāris stundu izpriecām ar boulingu. Vai es jau paspēju pateikt, ka savācu 163 punktus? :P Nu un te pati zibatmiņa:

gāāāāāārlaaaaaaaaaaaaaiiiiiiiiiiiiiicīīīīīgi!
ko lai padara?