Vakarvakarā ejot pa dambočku, klausījos pleijēri. Migla! Baigā migla! Sajutos kā riktīgs ezītis miglā, un tad atcerējos, ka man tač bija šausmīgi bail no tās multenes notikumiem. Un tad es sāku baidīties. Visapkārt bija dzīvnieki sarkanām acīm, beigti lāči un krupji uz ceļa. Un pozitīvā mūzika likās, ka ir nosperta no lidojošā šķīvīša raidstacijas. Un tad vēl lampu gaisma sāka lauzties caur krūmiem un kokiem veidojot trakās ēnas. Bikses nepieslapināju un tiku mājās sveika un vesela.