11:24
Cilvēki grib izpausties. Bet kā viņš var izpausties, ja viņam nav sajēgas par neko. Vienīgais veids ir dzeja, jo tas ir visvienkāršākais. Viņš taču nevar izpausties, spēlējot fagotu, jo to ir jāmāk. Bet rakstīt viņš māk. Un vienkārši raksta kaut ko, tuftu absolūtu. Es gribētu, lai dzeja būtu kaut kas daudz sarežģītāks, nekā tas ir, lai cilvēkiem neceltos roka rakstīt dzeju, lai viņiem būtu kaut visminimālākā pietāte, nevis tāda akadēmiskā, bet riebums pret sevi brīdī, kad viņš raksta vienkārši kaut kādu sūdu./Marts Pujāts
11:49
Diezgan ilgi viņa sēdēja un smēķēja, nesakot nevienu vārdu. Precīzāk, viņa dūmus ievilka tikai pāris reizes - pēc tam cigarete sastingušajos pirkstos vienkārši pārvērtās pelnos, kuri nokrita zālē, pie viņas kājām. Tā, iespējams, izskatās mirušais laiks, pēkšņi es iedomājos. Laiks nomira viņas rokā, sadega un kā balti pelni nokrita zemē...
13:03
Epizode no festivāla Telpa. Daugavpils: Dramaturģe raksta lugu iedvesmojoties no sarunas bārā ar Daugavpils cietuma (tautā dēvētu par Balto Gulbi) apsargu. Īpašu uzmanību pievērš fakts, ka cietumnieki ļoti bieži met no logiem laukā zīmītes, kuras veic neaptverami lielu attālumu, līdz pat tramvaja sliedēm, citreiz pat tālāk. Atbilstošās grupas aktrise ar scenogrāfu vienu vakaru devās cietuma apkārtnes apskates apgaitā un atrada vienu tādu zīmīti. Beidzot mīts par lapiņas ārprātīgā attāluma veikšanu ir atšifrēts. Tie nav nekādi vienkārši saņurcīti papīra kunkuļi kā runāja, bet gan rūpīgi sarullēta gara lapas taurīte, kuras šaurākajā galā ir piesieta ovāla maisiņa bumbiņa, kuras saturu veido sadrupināti maizes pikuči, tas piedod to smagumu, kas ļauj veikt lielāku attālumu. Tajā papīra taurītē atradās vēl viena sarullēta lapa ar neatšifrējamu krievu valodā rakstītu tekstu un divas izplēstas lapas no kaut kādas grāmatas. Interesanti ka šajās grāmatas lapās tekstu veidoja divu personu dialogs, kuri diskutē par nepieciešamību iet uz skolu, ka drīzāk vajadzētu būt tā, ka tā ir katra indivīda personīgā izvēle, par to, ka nepatīk šāda "kolektīvā dzīve" un par laika kategorijas jēdzienu, kas vienam neeksistē, cits vienīgi par to ir spējīgs domāt. Par sievieti, kura ar savu nespēju fokusēties uz konkrētiem cilvēkiem, jo nepārtraukti ir aizdomājies par kaut ko savu atgādina kaut ko no "Kā iedzīvoties šajā realitātē?". Pēdējie vārdi - nejauši satikušos klaidoņu komanda, tik ļoti ieintreģē. Interesanti ko šis mistiskais cietumnieks ir domājis, kādēļ izplēsis tieši šīs lapas un ko viņš vispār ir lasījis?
Es tagad apsveru iespēju nospert tās divas lapas, kamēr atrodos dramaturģes koju istabiņā un doties uz bibliotēku, tikai nezinu cik reāla ir iespēja, ka bibliotēkāre pēc divām saburzītām lappusēm spēs atpazīt pašu grāmatu.