|
22. Maijs 2004|12:00 |
...mums vienmēr liekās ja mums sāpēs tā itra sāpe, tas to mazinās...nekad tas nav bijis. Jau labu laiku kalpoju sitiem par dvēseļu mistkasti...Bij kāda burvīga draudzene, kurai nekad nebija par maz problēmu, ko man virsu uzgāzt. Zināja, uzklausīšu, sapratīšu, pažēlošu, palīdzēšu. Bet no tā visa to nekļuva mazāk. Pēc pusgada man jau teica, vai nejūti, tevi vienkārši izmanto. Skaidri redzēju, bet biju tā jejutusies tā bikts tēva lomā...! Tad vienkārši atradu, kādu sīku iemeslu un pazudu no tās dzīves. Satiekamies, sasmaidamies, bet esmu modra ;o)) un vairs nekad neprasu, kas jauns, kā klājas?
Mēs paši izvēlamies lomu citu cilvēku dzīvē - vai nu stutes, vai .. nu nezinu -ceļazīmes, var būt.
Tev tiešam šis cilvis ir tik svarīgs?????
Bet kāpēc tikai tagad?
Ne jau tevis dēļ viņš nokļūvis tur kur ir..
Ja kas saistīts ar alko, vai zālīti... nejaucies vispār iekšā - tas ir bezcerīgi. Tas būs tikai velti nosists laiks. Es to zinu, jo biju blakus un esmu runājusi ar tiem, kas daudz maz, ko sajēdz no tā visa |
|