| Po, tavs smakrs spurains patiesi |
[1. Apr 2009|04:46] |
Reiz pusnakts stundā sēdēdams
Un senas ainas prātā uzburdams,
Es nīku, gandrīz aizmigdams,
Kad pēkšņi troksnis kāds kluss.
„Vai tur klauvēja kāds?
Būs vēlīns viesis tas,”
Teicu sev, „tikai.
Un vairāk nekas.”
Tā bija akla decembra nakts
Un kvēlošu ilgu pilns katrs kakts.
Spēji vēlējos rīta. Es velti
Tiecos aizmirst meiteni zaudēto
Lenoru mīlā ziedošo.
Eņģeļa vārds tai Lenora.
„Kas aizstāt var tevi? Kas?”
„Nekas!
To nespēj nekas.”
Tad aizkaru zīdam iešalcot,
Aukstas bailes sažņaudza negaidot.
Sirdij dauzoties, murmināt sāku:
„Būs viesis,” sev teicu,
„Pie durvīm vēls viesis tas.
Tikai.
Un vairāk nekas.”
Tad bailes apspiedis saucu:
„Kungs, vai kundze, ak, piedodiet,
Manu snaudu ļaunā neņemiet!
Tik viegli jūs klauvējāt, klusu.
Es nāku jau nāku!” Veru durvis, bet kas?
Melna tumsa tur.
Vairāk nekas.
Kādu brīdi blenzu es tumsā,
Grimstot izjūtu atvarā baisā.
Kas tāds vēl nav pazīstams cilvēkam.
„Lenora!” acis metu es tukšumam.
„Lenora...,”atbalss nesa vien to.
Šo vārdu
un vairāk neko.
Tad atpakaļ istabā atgriezies,
Bet dvēselē ugunsgrēks aizdedzies,
Drīz dzirdu atkal to skaņu.
„Nav šaubu, tas vējš. Lai eju
Un mīklu tūdaļ šo minu.
Nav šaubu, pret rūti sit tas.
Vien vējš
un vairāk nekas.”
Atvēris logu es apstulbu,
Milzu Kraukli pretī kad redzēju.
Pilns cieņas un veclaiku spožuma
Tas cēli iekāpa istabā.
Bez laika šķiešanas mazākās
Uz Pallādas galvas tad uzlaidās,
Virs durvīm tur kaktā kas stāvēja.
Tad aptupās.
Vien to un vairāk neko.
Melnais ērms pat skumjas aizdzina.
„Tu kapu rota šeit absurdā,
Tavs smakrs spurains patiesi —
Ko vēlies! īsts Krauklis.
Kā godāt, jūs kungs, no nakts liedaga?”
Un krauklis tad sacīja:
„Nemūžam.”
„Kāds lempis,” tad brīnījos,
Bet tik skaidri to pateica.
Lai arī atbilde savāda,
Tomēr katram jāpiekrīt,
Ka šāda laime reti krīt, —
Milzu Kraukli iepazīt
Vārdā tik dīvainā:
„Nemūžam.”
Un teicis to vienīgi,
Viņš apklusa cienīgi,
Kā savu dvēseli visu
Šai vārdā ielicis būtu.
Līdz kluss pie sevis novilku:
„Rīt arī viņš mani atstās
Kā sen jau cerība pēdējā.”
Te krauklis atkal:
„Nemūžam.”
„Bez šaubām,” tad nospriedu,
„Vai pats viņš ko izdomāt spētu.
Šo vārdu kāds būs mācījis tam,
Šo kapu dziesmu cerībām.
Cik viegli gan man saprast to
Nelaimes triecienu sagrauto,
Aizvien, aizvien, kas atkārto tā —
Nemūžam!
Nemūžam vairs tā!”
Te drūmais viesis man pasmaidīt lika
Patiesi, tā būtne tik savāda šķita.
Tad apsēdos iepretim durvīm,
Senajai dievei un krauklim
Un sāku prātot, - ko gan,
Ak, ko gan viņš domāja
Ar savu
„Nemūžam.”
Tā sēdēju, minēdams šo un to,
Bet balsī neteikdams itin neko.
Putnam ar acīm tik zvēram,
Kurām cieši manī tas vērās.
Še, maigajā lampas gaismā,
Še, mīkstajā samta krēslā.
Te, piepeši doma sagrāba tā:
„Bet Viņa! Bet Viņa šeit nesēdēs
taču nemūžam vairs tā!”
It kā vīraka smarža dievišķā
Vērta gaisu smagā biezumā.
„Ak, nelaimes putns! Tu sirdī man iedūri!
Kāpēc? Kāpēc Dievs sūtījis tevi?
No visiem eņģeļiem tevi!
Izdzēs, izdzēs no atmiņām smeldzošām
Zudušo sapni, Lenoru ziedošo!”
Bet krauklis kā nogrieza:
„Nemūžam.”
„Putns, rēgs tu vai velns melni mirdzošs,
Vai vētras trenktais, vai vētru dzenošs.
Ak, sargi, kas vēl šai namā,
Šai šausmu, šai tuksneša zemē!
To nieku, kas vēl nav sagrauts, ak, sargi!
Teic, vai ir! Glābiņš viņā pusē vai ir?”
Es lūdzos spēji, bet krauklis,
„Nemūžam.”
„Putns, rēgs tu vai velns melni mirdzošs,
Teic pie tā Kunga! Pie Debesīm teic!
Šai plosītai dvēselei jāzina,
Vēl reizi tai jāredz Lenora.
Vēl jāskauj meitene ziedošā.
Lenora tās eņģeļa vārds, vai zini?”
Bet krauklis tik sauc:
„Nemūžam.”
„Lai notiek, tu putns vai bieds!”
Jau ļimstot elsās es kliedzu,
„Vācies uz liedagu savu,
Un atstāj tu mani vienu!
Tik savus melnos melus ņem līdzi
Un no sirds manas izvelc knābi!”
Un nedaudz savādāk tad
Krauklis atbild:
„Nekad!”
Un arvien nekustīgs
Un skatiens arvien tas pats —
Ne putns, bet dēmons sapņojošs,
Spīdīgām acīm vērojošs.
Uz grīdas tā ēna neskaidra,
Tai mana dvēsele piekaltā,
Brīva nekļūs
nemūžam vairs tā.
(Atdzejojis Ilmārs Grants) |
|
|
