|
12. Nov 2008|16:25 |
Ej nu, un kas tad šķiŗ ideologu no vadoņa? Kas pataisa Ļeņinu, kas Marksa teorijas pielāgoja Krievijai, par ideologu, bet Staļinu, kas sāka sludināt tādas pavisam jaunas lietas kā sociālisma būvēšanu vienā valstī vai teoriju divām šķirām — strādniekiem un zemniekiem, — kas pēkšņi nekaŗo savā starpā (atcerieties, Marksam visa vēsture ir šķiru cīņas vēsture) — tikai par interpretētāju? Vai Brežņevs, kas izgudroja tādas lietas kā "razvitOj sociaļizm" (ne Marksam, ne Ļeņinam nekas tāds pat sapņos nerādījās) — arī tikai interpretētājs? Vai Gorbačovs, kas bagātinājis krievu valodu ar tādiem vārdiem kā "glasnostj", "zastoj" un "perestroika" — arī tikai ideju interpretētājs? Interpretētājs, kas pats pieliek klāt savas idejas. Nu, droši vien tā var teikt, bet tad jau tikpat labi Ļeņinu var pasludināt par Marksa interpretētāju, Marksu — par Hēgeļa interpretētāju un tā ņemties tik ilgi, kamēr aizrokamies līdz grieķu natūrfilozofiem. Un arī viņus droši vien varētu pasludināt par īpaši drosmīgiem un radikāliem sengrieķu eposu interpretētājiem.
Lai gan vispār tā ir matu skaldīšana. Nav jau svarīgi, kas pelnījis saukties par ideologu un kas — par interpretētāju. Svarīgi ir tas, ka PSKP vadoņi tomēr noteica PSRS ideoloģisko kursu, neskatoties uz to, vai to izdomāja paši vai tikai interpretēja kāda cita domas. Un tikpat svarīgi ir arī tas, ka šo vadoņu personības īpatnības neizbēgami parādījās arī PSRS ideoloģiskajā kursā. Kāpēc viņiem bija tādas personības īpatnības? Nu, tas jau ir visādu spekulātīvu teoriju ziņā — sak, bērnībā tēvs sita vai netika pāri anālajai fāzei. Taču, ja gribam izskaidrot, kāpēc visa valsts darīja tā un ne citādi — tad aplam bieži "Vadonim tā patika" ir satriecoši precīzs skaidrojums.
Vai tad ne? |
|