|
26. Maijs 2008|16:52 |
Man, protams, vispār nepatīk, ka čakarē cilvēkus, bet tas tā - rakstura īpatnība.
Es spēju iedomāties (un arī tad ar atrunām) divus gadījumus, kuros būtu normāli dot pacientam zāles, apzināti sniedzot nepatiesu informāciju par tās iedarbību. Nē, patiesībā tikai vienu - ja traucējumi ir psihosomātiski. (Otrs, kas ienāca prātā, bija nāvējošas slimības - bet tad cilvēkam, manuprāt, ir tiesības zināt patiesību.)
Toties ir vesela kaudze iemeslu, kādēļ homeopātija u.tml., man šķiet diezgan derdzīga. Pirmkārt, ja cilvēkam jau tā nav sevišķi dižu spriešanas spēju, ārsts nedrīkstētu viņam vēl vairāk sajaukt galvu, liekot manīt, ka tējiņas un zālītes palīdzēs. Otrkārt, tas rada iespaidu, ka homeopātija u.tml. pieejas VISPĀR var palīdzēt (attiecīgi cilvēks, piemēram, var izlemt, ka no operācijas bail, tāpēc labāk paārstēsies ar asinszāli un ūdens procedūrām - ļoti tipiski vecākiem cilvēkiem, starp citu). Treškārt, ja tējiņas un tabletītes tiek ieteiktas, tiek atbalstīta visa attiecīgā nozare. Ceturtkārt, visiem šiem līdzekļiem kaut kāda iedarbība parasti tomēr ir - taču, cik man zināms, nav prasības tos pārbaudīt tikpat rūpīgi kā medikamentus; līdz ar to ir iespējama mijiedarbība ar citām zālēm/citām tējiņām utt. Un vēl, protams, visādi sīkumi - vai ārsts drīkstētu melot pacientam, šo pseidozāļu izmaksas u.tml.
Protams, ja runa ir par mani pie ārsta, man atliek tikai cerēt, ka attiecīgajam bezprincipu medicīnas profesionālim vienkārši ir "materiāla motivācija" izvēlēties attiecīgo līdzekli vai arī es izskatos pēc hipohondriķes (palaikam noteikti arī esmu - bet tad es to arī vēlētos zināt). Mani daudz vairāk satrauc iespēja, ka attiecīgajam profesionālim varētu šķist, ka tējiņa tiešām palīdzēs. |
|