Kad man bija 12 gadi, katru vakaru pirms iemigšanas, guļot gultā uz muguras, es iztēlojos, ka esmu mirusi un guļu zārkā. Tagad to atceroties, saprotu, ka tā bija simboliska patiesība. Un tagad pēc visiem šiem mokpilnajiem gadiem es mostos augšā no sava nāves miega un ir ļoti sāpīgi. Jūtos pamatīgi piečakarēta. Un apjukusi. Tik daudz laika ir zaudēts un izniekots bezjēdzībās un destrukcijās. Liekas, ka parāk daudz. Un tagad raugoties uz to trūdu čupu un haosu, par ko ir pārvērtusies mana dzīve, es jūtu bezspēku to visu pacelt un nokratīt no sevis, satīrīt un tā vietā veidot ko jaunu, īstu un patiesu. But you have to keep movin` on, movin` on, don`t you?