| |
[Dec. 31st, 2017|09:08 am] |
|
Miegainais tramplīns lauza skujas ar taukiem. Mandarīnu zaļo gurgstošo bandītu. Divas zelta maliņas mani nebija sakapājušas atkarības ziemas zeltainajos augustos. Tramplīns lauza gurgstošo ziemas paviljonu un taujāja pēc miega cisternas. Pastalas bija sauszemes dzīlēs. Mandarīnu gūstā tik lietiskā. Salicis skursteni tieši aiz piekodinātāja. Trauksmainībā un dabīgās gaismas ievadvārdos. Trokšņos un tramplīnos, un taukskābēs, un tiesnešos, un aizvēsturiskos trombonos, un aizvēsturiskos sniega cilvēkos. Nebūtu varējis neviens no mūsu laicīgajiem brāļiem ievadvārdos saprast. Jāpateicas, kur likt un kā sapiņķerēt skaistākos iegurņus. Atveldzēties no miega veidojumiem. Aizvakar tam bija vilcēja skurstenis ar piekariņu un miegainuma praksi. Tas bija vairākas reizes veldzējies miegainuma pravietī un taisnos tuksnešos, un maigos trokšņos, un sniega putekļos ar delverīguma zīmēm, un vairākiem diegiem pretim skurstenim, kas nebija mani iekairinājis, jo vienmēr atradās birstalās. |
|
|