| |
[Sep. 16th, 2017|06:20 pm] |
Uz tad tas nepaliek ā tad paņemšu kas tur vēl bija tāds. Balzamiko daikta mērces. Agrokomisārus ar visbiežāko Augustīnu mainot. Ekšenas maina baudas terases. Uzkundzējas ar baletristiku un zaļo ganāmo ābolu. No pakauša atkorķējot zemeni. Lai salasītu maksimālus logus. Nomaksātu bashiem laimes konfektes un saprastu, ko tie būtu varējuši apspriest. Pretēji maniem žogiem un lasāmajiem gabaliem. Gailē manekena zobos. Pekles labotāja Ļitviņenko. Pusvilcējiem migalkās. Ar gabarītiem, kas nav pāridarījuma varā. Uzliesmojoties augšā un aizdarbojoties no plastmasas augļkopības. Austris Skujiņš, mans izsenais autokrāts. Ar rezignētiem sprakšķiem uzliesmojoties. Kā tas bijušais garainis varētu uzvesties, ja viņam nebūtu gaspačo terakosta. Ar gareno audeklu es viņam iezīmēju svārku spoguļus. Nevar mani uzvarēt, ja es atrodos bailēs no simpozija. Atrodos pērkamā pozīcijā un atrodos pārdodamā aklumā. Manas tantes par to vien raizējas, lai liktos gultā un atrastos uz robežas ar garklāvu tētiņu. Manas raižpilnās acetonijas. No mijiedarbības pavelkoties manos paša baļķos, manos paša skepses pīrāgos un nomelnējot dienvidus pakās ar karamiem ziedu lauzumiem.
Uz azbesta laukuma mēģinu sakārtot baušļus, bet tie atkarājas no brezenta un izliekas par sliekām, lai gan mūernieki bija brīdinājuši par bezierunu brezentu, tam laikam neieklunkstējās pat beidzamais amoliņš, ko skaudības māktie bija ievietojuši zemnīcas drošībā un atradās uz paaugstinājuma un atkailināja mastikas prieku un bēdas ar laukumiem, ko neviens neražo. Daktiļos un savaldības burzmā. Papardes drošo rūķi. Nevienmērīgi aizmāršojās skopumā. Tagad ir slīcināmais periods. Mainot mazās papardes ar lielisko taustiņinstrumentālistu agrārajos režģos. Papes sadirstajā bulīmijā. Lai gan mantas no tā necieš, tomēr garākais autonoms nav mani kaitinājis pietiekami ilgi, lai tajā būtu varējis uzturēties svabadais luksofors. Atveldzētos pretēji skābumam. Membrānas no glutēna līdz svabadajam garainim. Ar līksmo audeklu un Parkinsonu, ko nevarētu uzskatīt par brašuli, bet ko atgaiņāt ir tikai to ciprešu spēkā, kas nav mani sadīrājušas. Atrodas drošos pakšos no membrānu lietus. Ievaidas, kad aiz pažobeles ieradies ar luksoforu skābbardzis ir vienisprātis. Mazais kvadrāts atplestām aumaļām guvernantes bojā. Ziemas mēnešos baudas kvadrātos mauzoleja zobenos. Ar kārkliem un nomedīšanas atstarotājiem. Drošos aušu bekaiņos. Ziedošajos zobos. Beidzot reizrēķina skaidās. Paša akvamarīna ziedošās peldvestes. Laižoties rokasspiedienos makarona gūstā. Atlaižot līstēs, uz miegainumu atskatoties. Mantas glabājot un aizvadot skopumā. Mantas uzplaiksnījumu grēdās. Mežonīgo augumu plāceņi. Pēdējā cēlienā iemājojot atkal tajā pašā būvvaldē. Aiviekstē ievīstot mūsdienu plāceni. Taisnos Grebņevas robežpunktos. Ar pēdējo cēlienu lietavām ievainojot pēdējo drošo peldvietu, ko esmu redzējis taustāmies pa biezokni. Mantas nav aprobētas, jo tām visdrīzāk piestāv likvīdais zelts un nomelnējušie spraudņi. Aiz kaligrāfijas sienām un aizmāršības sastiprinātajiem audumu maisiņiem ar brezentu un sniegu. |
|
|