Metināju strēli ar kolhoza metinātāju. Aizbraucu kraut kūtsmēslus. Jau sāpes metas zilas. Mest man ar papīrgrozu. Mani jau arī atminējās, bet es nožuvu. Ziema nāca ar peldmēteli mugurā. No visiem maizi nepaprasīsi. Ja tas iedomāties spēs, ka ar bateriju varēsit sienā caurumu dabūt. Garu ceļu mērojām, līdz likām bērniem satrūkties. Es biju sagrābstīts. Gariņi ar ēveļsoliem, bet maksts paliek sausa. Ar ledāju ap gūžu. Saldkaisli vien apjož jostai karstas asinis. Kasa un drātē rozā ābolu zemes karstajos sirdspukstos. Apdedzināta mēnesnīca. Skābajos torņos novilkta gumija kā no manis atsaitēts tauriņš.

       Mazgāju veļu. Biju uz Ēdoli pēc veļas pulvera un diviem šņabjiem. Mērci pasaukt. Man var būt dubultais čīzburgers. Es nevaru apskaut savas asaras. Zaros nevar saprast, aiz kā slēpties. Sānsoli maksimāli tālu zirgu jomā un Zanzibārā maksimāli elēģiski. Nojume pārtop skeletā, maksas tualetē un zemapziņā. Muskuļu tonusā sensenos sanskritos. Baseina čības un bambusa dzinumi man neļauj apsēsties. Bet vispirms skāde baznīcā. Smerde labajā sānā. Ap baseinu mums pietrūks prāta. Saprast, ko par mūzikas laikapstākļiem godātskungs prasīja. Godāt biešu salātus. Ašiem kankaru kalniem, mudīgos sienas rotājumos. Svētā Marija pajautāja, vai no manis spēks tuvojas. Noveda manu paiku taisnās tiesas priekšā, bet nojume vaimanāja, sūrus darbus gaidīdama, un strops ar karstuma siluetiem. Baiļu galvvidus. Maisi par visiem sviedriem salieti.

       Izmazgāju jaku un bikses. Sataisīju telefonu. Šodien svētdiena. Un zem zariem nojumes karstumā māllēpes grauj pašapziņu, galina nost metamo kauliņu, grābekļiem svīstot, met ar karstu uguni. Un medaljons vienās putās. Mūslaikos burzmas laikos. Met ar leduskausiem un nievā nost bārenes. Bet stiklinīca uzmanīga un nevar apjēgt svaru. Un burkas arī paliek nepieskatītas. Svētulības vienādojums. Galvu piešķiebis garlaicīgi mānīja ārā jāņtārpiņu. Man pat iepatikās cilāt sveces. Mūzika pat piederēja kādam citam uz brīdi. No aploka nevarēja dzirdēt skolas bērnu skološanos. Karstajos rosolos. Jaņķelis ar grebeni. Nevajadzīgā brīvdomātāja daiļslidošana. Nekad vēl tik strupi kaucis nebiju. Atveldzēties Bizantijā. Ar mani vienu pašu nevarat apbraukt pasauli. Ziemas dziedzeros izkliksēt ārā no biksēm ar marcipāna putiņām. Uzkulties stipram sodrējam, ko ar balsošanu vien nepanāksi. Slotas akvareļa gāzumā sašķiebjas ar drusku lietpratīgu zilgmi acīs. Būs jau arī savs laiks pienācis skumjajos bērnos raudzīties un skabargas virpināt pirkstos. Tik mūžam labos gredzenos auklēt sirdsmīļas vaimanas. Zaļas gazeles, ko ar putukrējuma mastiem iemest dzelmē pakaļ skrienošam tironozauram. Greznos svinamkrēslos pa tukšo tas viss mūsu Nāceretē atpogāts, un spulgaces atņēmušas nozīmīgo rācenāju.