| Kādas slepkavas (26) portrets |
[Mar. 18th, 2006|12:45 pm] |
(26) Kas tad mūsu draugam noticis? Viņam ir sakari ar vairākiem slapjdraņķiem un kas vēl saskrēja. Iespējams, viņš ir viens un tas pats cilvēks. Tas mani neinteresē pārāk. Zinu tikai viņa uzpūtību un kalsno stāvu, kas prasās būt piekauts un attīrīts. Zem ādas iešaut ar skaidām sadurtu sinepju plāksteri, pagaidīt mazliet un izspārdīt paliekas.
Kāpēc man kairināt savus pirkstus, izdrukājot drāztu nosaukumu? Slepkava draņķīgākajā nozīmē, nodarbe, kas pielīdzināma tualetes mēļošanai. Neder ieruna, ka slepkavnieks savu darbu var darīt izsmalcināti un modīgi. Tas neies cauri. Mūsu slepkavnieks ir urīnzēns. Lipīgu zeķu un dzeltenu apakšbikšu zēns.
Viņš dzīvo suņa kartonā, fenderē mammai kāpostu un kopā ar mīluli sūdabrāli Pīteru Penu grib nogalināt savu tēvu. Viņš tiecas ieņemt nišu, atbilst aktuāla literāra tēla drugānam. Tas ir tāds pie vecākiem dzīvojošs, gitaras stīgas tirinošs tipiņš, kurš rūpējas par savu brāli homiju un abi plānveidā izēd viens otram delikatešu krātuvi.
Viņam šķiet čoina izsekot IP adreses un izdaiļot savu žurnālu pa pirmajai zortei. Iztaisīties par Kubrika Apelsīnu, bet neņemt vērā, ka Tinto Brasa Kaligulu pieķēra zirga dupsī un beigās nelaimīgajam imperatoram zarnas izlaida uz trepēm, klupsi, ja truli paliksi izkrītošs matu kušķis.
Tomēr jāatzīst, tas ir lielisks nopelns puišelim, kam krāna vietā sažuvusi plūme, ko rausta kā zvaniņu kalpiņu pasulot, lai atnes limonādi dzeltenā krūzē.
Nav šaubu, bojāts viņa redzējums un uzpūtība, falša koķetērija un bučiņas visām saldām pelnu trauka končenēm, ko nav iespējams pārvērtēt.
Mušu kājiņu laizītājam, šim mazajam draņķim augstpapēžu kurpe iesprūdusi lipīgā plaisā, nelaiž ārā pastaigā. Acis nepārprotami lūdz palīdzību, papēži kļūst asins mitri, tumši. Tikmēr pats slepkavnieks uz ietves snaikstās ar pārgrieztu rīkli, gārdz un tver pēc gaisa. Laika cilpa saraujas ciešāk un pirms nāves noskaidrojas, ka viņš pats sevi nogalinājis, bet kā?
Atstājam tārpu vāļājamies uz brīdi. Suņi un putni jau nāk ēst un knābāt un mūsu tūlīt nelaiķis nevar aizsniegties līdz savai muļķības krātuvei un izbeidzas viņa pēdējais motorais pirkstu raustīklis, kārpot vecas, mitras un smirdīgas drazas no krītot izgāztās miskastes. Lūpukrāsās benčiki un apčurāts atkritumu spaiņa kubs. Kubā tu esi nonācis manu puisīt un kubā tev būs bez mugurkaula nodzīvot atlikušo bezgalību. Nogalinātais ir zaudējis cīņu ar sevi un visas pakazuhas ir vērsušās pret viņu un uzbrukušas. |
|
|