| |
[Mar. 7th, 2006|05:33 pm] |
Nav nekā sakāma un visa ciba ir izkaltusi dzīsla. Es jums iesaku pakasīt trajektoriju, marinādē rokas. Ne par šodienu, ne vakardienu nevaru atsaukties balsstiesīgi. Intereses dīvainās aprises, izbradātas cipreses. Nosvēru 300 gadījumus un atstāju uz vārtu līnijas apakšbikses, gols. Nav neviens pret ko vērsties, tas ir dziļās būtības sarindojums. Visiem ir savi stāstāmie panti, priecīgs, piedzēries tēriņš.
Skatoties kā plašuma varonis Nils Sakss vaļējiem lūzumiem izbradā maigos magoņu plāceņus, ronas bažas par destruktīvu parentoloģiju. Viņam nav kājām jāsper klajumu grādi un tomēr viņš visus padarīs par saules pinumiem. N.Sakss ir mūsu visu ļaunuma iemiesojums. Viņš visus mūs raida no sevis ārā, lai padarītu galu lielajam slimajo baram, kas no matu saknēm dzer nāras.
Kāds vientiesīgi košļā samta dzijas kamolu un ļaujas sevi saderināt ar maitu liju padomi. Sagaida tēvreizes vēstnesi – viss labais ir redzams un bijība rodas tur, kur parādās Betmens. Visi bijušie naudas cekalētāji gaida līdz tos atpumpo krustceles. Agneses Krivade ir melni nošmorēta pīzda.
Lai radītu jaunu starta pogu, dzemdē uzkrājas radīšanas mokas. Nils raksta un tas viņā iemājo kā liegans platuma grāds. Bet lai visiem citētajiem kurlmēmajiem rožu kroņiem būtu visuma radītais nodemonstrējums, es ieaudīšu tevi baltā gurnu ādā, atstarpe.
Labs sākums iekšējai ģenēzei un tu redzi kā tevi atpogāju, lai satiktu uz palodzes, dzesē manas pupu tases.
Mani nevar atrast par pagrimušu sklerozi, tikai ar klajiem meliem atkal dzen asnus uz stikla terases. Kur palika tieksme sevi sadalīt iekuram? Visi šie vārdu kodi un tabulas. It kā nācu pie milzīgām atklāsmēm, bet viss iestiga amorfās smadzenēs. Gaidu tevi Salamandra, tevi visi labi zina. Bet vai visiem mani vajag sadīrāt pa gabaliem. Mani nevar atraut dzīvu no Tā lielā mušpapīra. Nokārtā galva pie Krivades kājām mani vajā. Es tevī ieraugu kāpņu ziedu, un tu mani dziedi.
Ko palīdzi man tautu mīli? Es tevī klausos sirdi, enerģija mirkli smirdi, aptumšotu galda stūru virkne. Kad idejas mūs pametušas, un visas grādīgās laimes nevar atraut no aktuālās vēstkopas, tad lūdz, lai lielais kodola ģenerators atpestī no ļauna. Raugos, kaut ko skatos un tas manī kāpina kauna apjomu. Tu esi padevības iemiesojums; lai sadrumstalotu sevī kalpu, es tevī stiepju matu gumijas un tas padara mani krutu no dzimšanas. Atpestī sevi no Alunāna gudrības. Visus samīci ar klajiem meliem par naudas atpalicību uz gaismas staru pleciem.
Lai gan varbūtība mani skalda, es to nepielūdzu un baudu kā pavardā sprēgā mutautu acis. Pagaidi līdz satikšos ar tavu balsi, redzēsi. Tas ir pretīguma sapnis, kas manī dara šo augli. Draugu sajūtas mūs sašķiro pa kastēm. Lielais tautu pagarinājums, paģērošs laika brīdinājums. Laimes sajūta mani nevar atpestīt no ļauna un tu ar savu attieksmi nevari mani iedzīt stūrī ar grabuli. Pagaidiet, lai mani padara kūtru rūsgana svītra uz krūtīm. Es savā nelietībā sadzejoju mēslojumu un to nevar ieraudzīt izmisīgi papagaiļu dzimuma centieni. Lielās kaujas Muktupāveles un kurlmēmi stārķi murdā ada tevi no gabaliem. Nevar atrast pats no sava sašķobījuma.
Lielās spāres sirgsti un klausās kaitinošo pašu gribu. Mani nevar atraut no bezizejas bāzes, tas norāda uz Maijas Vaboles muskuļaino izmisumu. Mani ietērpj tērauda dzija. Kur ir visi stringi , kas tur un nelaiž vaļā, lai satiktos ar martīrām uz būra jumta naksnīga. Pagaidiet un redzēsiet kā skatījumu caurauž tūpļa ābols. Mani nevar ieraudzīt uz papagaiļa sārta. Gribas pamosties un Taizemes nūdeles saēsties. Lūdzam uzrādīt dzimumu apliecības. Mani atgādināt, pagarināt un taustīt, lai varētu piekārt pa āmuram. Lai gada lielākā balva apmaldītos kurmja rakumos. Lai padarītu sevi par brīvības izmeklētāju, es nodošos kaislīgām spēka stacijām.
Mūsu trokšņi barikādes veldzē – padomāt par trūdošo redzi – un skatās pēc enciklopēdiskas palīdzības. Tagad esmu atkal kokā un akrila krāsām tēmēju pavēderu bultas. Laimes sajūta pagarinātā smaidā skatās, atkal esmu visuma varā un priecājos par Mandelšteina salašņām. Es kā lielais Naumanis un gaļas sārtie vaigi, es jūs visus mērdēju un noārdu ar smaidu. Laimes lācis akacis. |
|
|