Dieviņ, Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari:
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari -
un visgarāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk -
kad aimigšu - būsi tik labs tak, vai nē? -
Man dārzā zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.
Un, kamēr es pats būšu apgūlies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties...
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,
būs zaļo galviņu pacelt grūt, -
tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts...
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!
/Fricis Bārda/

p.s. - lasot šo dzejolīti man uzreiz acu priekšā stāv Veltiņas tante no mūsu draudzes - viņa vienmēr skaita Friča Bārdas dzejolīšus un tā kā viņai - tā nesanāk nevienam citam :)