Būšu apmeklējis Positivus festivālu, trešo reizi manas pēdas klīst pa teritoriju un piestāj, kur sadzird ko ausīm vai acīm tīkamu. Man ir sajūta, ka pasākuma atmosfēra iet uz leju. VAirāk cilvēku, lielāks bardaks un muzikālu pat nebija salasīts tāds spēcīgs baudījums. Varētu tik izcelt Skyforger, kuri patīkami iepriecināja ar patriotisko sajūtu. Damien Rice bija ļoti labs, tikai man šķiet, ka ja viņš uzstātos mazā teltī, kad sēdi ar glāzi silta vai sildoša dzēriena saturu un klausies/ieklausies tas būtu pavisam kas cits. Manic street preachers labi, bet pirmo reiz viņus dzirdot dzīvajā es biju daudz lielākā sajūsmā, ja būtu iespēja vēlreiz doties, man tiešām būtu jāpadomā - vismaz šobrīd, klausījos ar vilšanās sajūtu vai arī vienkārši nebiju uz pareizā viļņa. Bet Red bull telts ar Dj Zinc bija vietā un laikā, ritmi ņēma virsroku. Tallinas viesi State of Zoe arī bija ļoti klausāmi. Par Keane man nav ko teikt, liela grupa ar ne tik lielu sniegumu.
Patīk man mūzika, tur ir tik daudz radošas enerģijas un sajūtu, bet katru uzrunā citādāk.
Un cilvēki, bija forši un bija pilnīgi idioti. Vismaz kad guli teltī un nākas dzirdēt garām slājējus tad nu ir kā ir.
Un ļoti jau blakus tā sajūta kā esi ieradies bez savas meitenes un, ka viņas ļoti pietrūkst. Vismaz izpeldējos jūrā.
Es teiktu, pasākums vidējs no skatuviskās puses, bet pārējais jau no pašiem atkarīgs. Viena mana draugu kompānija bija īsts zvēru dārzs, bļauj uz katru iespēju un katram normālam latvietim Tagil (labāks bija variants Egīiil) jau vairs nav smieklīgi pēc 20 reizes...
Un noteikti pietrūkst smagākas mūzikas. Tādas labas roka skatuves.
Ir ko padomāt, ka gribas citādāk, gribas labāk.

Dienas laikā bija tik daudz ko sarakstīt, bet tagad stunda vienkārši sēžot.

Kartupeļi krāsni ir uzcepušies, vasaras zaļumu salāti sataisīti, vēl tikai jāpagaida kad gaileņu mērci būšu pagatavojis, tad slēgšu iekšā projektoru, atvēršu ledusskapī dusošo alus pudeli un baudīšu vakaru.

Vēljoprojām nav pārgājusi prieka sajūta par Bakalaura grāda iegūšanu.

Šonakt, slikti sapņi mani apmeklējuši...

Pilna galva muļķībām. Gribu negulēt, vai arī daudz brīva laika.

Iepazīstos ar Collective soul daiļradi, teikšu, ka manām ausīm patīkams tāds easy rock's.

Ātri nodzīvojās tās brīvās nieka divas dienas. Tagad jādodas gulēt, šo to būšu pabakstījis uz priekšu, maz pamazām, bet uz priekšu.
Rītu sāku ar skrējienu uz lielveikalu pēc Pūres ievārījuma burciņas, būtu labs reklāmas rullītis izdevies. Biju skrienoša, kliedzoša reklāma.
Tad hokejs ar garlaicīgiem diviem periodiem, bet trešajā notika kaut kāds sprādziens, dabūja pa mizu, ka maz neliekas, tiešām prieks.
Un dodoties uz māju es pilnībā iekritu Pearl jam gabalā... Yellow Ledbetter...
Ar tādu labu sajūtu dodos gulēt.

Mielavam vecums nav nācis par labu. No ZRP bēgļi izklausās pēc bandītiem, ja ticēt Aināram tad ar viņiem nevar vienā laivā sēdēt.

Vēl neesmu pamodies. Vairākas stundas sēžu un kaut ko bakstos. Palasīju intervijas khl mājas lapā, paēdu brokastis, pieskāros ģitārai (pagaudoju kā suns pie ķēdes)... Ir jau man ko darīt, bet vispirms vajag pamosties. Slikts nakts miegs ar nepatīkamu pamošanos, jo nogulēju sev roku līdz nejušanai. Pirksti arī kā lāstekas pa taustiņiem klab. Tā es te līku muguriņu sēžu.
Labi, nedaudz sevi jāiepļaukā un jāķeras izmantot šī diena, laiks ir kā radīts, lai neietu laukā, bet pārdzertos tējas, nosēdētu ar iespēju kļūt par procentu spējīgāks.

Manas dzīves dienās man bija iespeja aiziet uz PJ20 . Laba, tāda laba filma par to kas un kā.
http://www.youtube.com/watch?v=XjNjJR9jUGo kaut kā aizķērās šī dziesma. jauni un pilnīgi traki bijuši.

Darba cilvēka mazie svētki ir piektdiena, vismaz man, jo divas dienas nebūs jāstrādā.
Vairāk miega, bučošanās un acīs lūkošanās.

Nu ko pirmdiena jau būtībā galā. ātri paskrējusi, sākās ar rīta pārsteigumu no Rimī puses. Nesaprotu kam vajadzīgs tas tukšums kausētā siera trauciņa apakšā. Pilnīgiem idiotiem, kuri priecājas, ka pilns līdz augšai, vai arī priekš tiem, kuriem patīk nesāt lielākus trauciņus un liekas, ka tur ir vairāk, jo izmēras taču ir svarīgs... Dumji...
Izrunājos ar savu dakter draugu, skolu pabeidzis un tagad cierē uz Fāterlandes pusi, jo izklusās, ka te ir skarbs tas ārstu liktenis, lai sāktu. Nav tikai jāpacīnās, bet jācīnās. Pēc stāstīta vācu zeme ir dāsnāka pret vieglākas, skaistākas dzīves meklētājiem. Ha, bet viņiem nekad nebūs tik labi kā man ! :)
Mēdzu jau es arī iekrist nelāgās sajūtās, bet apzinos, ka man iet ļoti labi un man ir gandrīz viss.
+ vēl divas neizņemtas atvaļinājuma nedēļas.

Brīvajām dienām pietrūkst ne tikai stundu, bet arī vairāk dienu, tieši viena būtu ļoti labi, protams, apetīte rodas ēdot un nav izslēgts, ka vajadzēs vēl vienu, bet lai atietu no darba nedēļas vēl vienu (dienu) vajag. Gribas visu izdarīt, izstrinkšķināties ģitāru, paklejot interenetā, noskatīties kādu filmu un vēl kaut ko nejēdzīgu un tad jau var domāt par kādu produktivitātes procentu.

Kamēr atceros jāpieraksta krāsas pantonis 376C , tas par Ddarbu.
Diena kā diena, pilnīgi vienkārša otrdiena ar slinkumu strādāt, nelielu nogurumu vakarā (ja neskaita tehniskās problēmas, kuras skar darba dienu).
Vēl ir kāds brīdis šodienas, lai diena varētu ar kaut ko atzīmēties.
Mana Sirēna jau mani mēģina ievilināt gultā, grūti pretoties...

Starp divām tējas krūzēm sēžot, jāatzīmē sastrādātais. Vakardien saņēmos aiziet aprunāties ar priekšniecību un pateikt visu, kas man nepatīk un ka neredzu jēgu man strādāt ar to atdevi, ar kādu strādaju. Nemotivē man 10h darba diena pie mana atalgojuma ar tādu darba slodzi. Izrunāts, pateikts un uzklausīts. Jāskatās kā viss mainīsies, citādi piektdienas vakaros pēc darba mēdzu justies draņķīgi. Labi, ka man ir tik lieliski mājās, tā Laime mani glābj.
Brīvdienās tika izspiesta ābolu sula, lai taisītu sidru, 30 litri sapildīti traukā un šobrīd ceru, ka veiksmīgi reaģē ar raugu. Jāskatās, kāda būs tā pirmā sidra partija. Tad tik jāturpina attīstība.
Šodien skaists vakars, biju aizgājis līdz veikalam, pārsteidzis kādu vīru ar elementāru pieklājību un apskātījis, cik skaisti izskatās sasista sojas pudele uz gaišām flīzēm.
it kā jau miegs sāk zagties acīs un plakstiņi vēlas savienoties. Vēl agrs.

Aiz nezināšanas ko klausīties esmu ieslēdzis Radio101...

Draugi jāprot novērtēt. Ja kāds pie tevis dodas nakts vidū uz moča, atrodoties 288 km attālumā - tas ir draugs. Tiešām patīkami, ka nav nīkulis. Tagad tikai jāsagaida un jācer vēl, ka nenomaldīsies.

Vairāk vai mazāk būšu atgajis no pasēdēšanas ar draugiem otrdienas vakarā. Viens garāks vakars ar sarunām un alu atstāja iespaida uz darba nedēļu. Šonakt izgulējies, un šodien sasodīti labs nosaukums dienai. Es savu kalpu arī sauktu par "piektdienu".
Darba playliste apnikusi, bet ko jaunu pievienot nezinu. Tik daudz un reizē arī nekā.

Vai mūziku var sajust ? Vai mūzika ir sajūtas ?

http://www.youtube.com/watch?v=fregObNcHC8