Šodien ilgi gaidītais slimnīcas apmeklējums. Man nekad nav skaidrs, vai ārsts sauks iekšā kabinetā, vai jāiet pašai atrādīties, ka esmu ieradusies. Tā nu sēdēju ārā liekas 10 minūtes, jo blakus esošā kundze zināja teikt, ka paši pasaucot (nekad vairs neticēšu blakus sēdošām kundzītēm), pēc tām nelaimīgajām 10 minūtēm tomēr saņēmos un iegāju pati, labi vien ka tā, savādāk līdz vakaram būtu gaidījusi. Biju sevi sagatavojusi uz sāpēm, nepatīkamām sajūtām un pavisam pretīgu procedūru, jo esmu dzirdējusi, ka šī procedūra ir viena no briesmīgākajām. Bet, man par izbrīnu, māsiņa jaukā balsī paziņo, ka būs vispārējā narkoze. Like, koooooo?! Man nekad mūžā tāda nebija bijusi, bija patiešām bail, visvairāk jau par to, ka uz mani neiedarbosies, un, ka pamodīšos procedūras vidū. Bet nu lika apgulties uz sāna, mutē ielika jocīgu ierīci un tad sāku sajust tādu kā dīvainas izcelsmes un garšas gāzi un viss, neko neatceros, pamodos no tā, ka mani modināja, nesaprašanā kur atrodos, un ar vēlmi pagulēt vēl. Tik labs miegs man tiešām sen nebija bijis. Apsēdināja mani pie loga, kā par laimi, jo tad varēju vērot “Gaiļezeru” un mākoņus, tiešām labi iederējās pie manām sajūtām, kad viss liekas maigs un pūkains. Aizdomājos par to, ka “Gaiļezerā” pēdējo reizi biju pie mammas ciemos, tad man varēja būt gadi 11, ne vairāk, nespēju arī atcerēties kādēļ viņa tur atradās, atceros tikai faktu, ka tad mani pieskatīja mammas draudzene, gājām ciemos ar ēdienu un puķēm, un to, kā smaržoja tur, jeb precīzāk, oda, jo slimnīcām vienmēr ir tāda jocīga smarža, kuru grūti aprakstīt vai salīdzināt ar kaut ko citu. Pat tagad par to iedomājoties tā smarža iecērtas degunā. Lai gan tik jocīgi, ka vienu brīdi manī valda eiforija jau nākamajā skumjas, bet varbūt tā jābūt pēc narkozes, nav ne jausmas. Galva vismaz ātri beidza reibt un nespēju attapties, kā jau biju ārā no slimnīcas un ceļā uz darbu, viss laiks likās tik relatīvs un neeksistējošs, droši vien dullās galvas dēļ. Jauks piedzīvojums tas bija, pēdējā laikā man sanāk daudz ko pamēģināt pirmo reizi, ha.

Darbā šodien pēdējā diena, protams, ka’jau ierasts nekas nevar iet gludi, meitene, kurai jāstrādā manā vietā nav ieradusies, darbi apstājušies un viss slikti, bet man ir vienalga, ha. Ne par to gribēju rakstīt. Atnāk namdaris un man ar viņu kopā jāiet meklēt mistiski pieteikta (nakts dežuranti ir jocīgi), tecēšanas vieta. Aizejam, apskatamies krust, šķērsu, nav nekas tecējis, pat slapjšs nav, bet uz ietves, tieši pei kājām guļ mazs putniņš, nevarēdams pakustēties. Tik žēl palika, jo var redzēt, ka viņš vēl elpo. Nezināju, ko lai dara pirmajā brīdī, bet atstāt tā vioņu arī nevarēja, sameklēju mazu kastīti, ielikām putniņu tur un namdaris aizveda uz tuvāko vet klīniku. Tiešām ceru, ka sadakterēja tur viņu kārtīgi un, ka mazais slimnieks, izveseļosies un spēs atkal lidot. Palika tik jauki apzinoties, ka ir palīdzēts kādam, kuram to vajadzēja, lai arī zinu, zinu, ka tas jau bija tikai mazs putniņš, bet visas dzīvībiņas ir no svara…..