syringe
06 Jūlijs 2016 @ 11:07
 
Jāņu noskaņās kavējoties....note to self: dzert trīs dienas pēc kārtas ir slikti, jo ceturtajā dienā sajūta tāda, ka mans ķermenis vairs nevēlas ar mani draudzēties, lai gan nevaru sūdzēties daudz, ņemot vērā, ka tas vakars bija burvīgs, bet sākšu ar pašu sākumu. Jāņus svinējām Lilastē, lai arī dienu iepriekš bija paredzēts svinēt citur, bet ņemot vērā cilvēku neizlēmību un plānu nesastādīšanu vienojāmies, ka Lilaste būs (ne)prātīgāks variants, vismaz saskaņots un noorganizēts viss. Un ja no sākuma likās, ka lielais alus daudzums būs daudz par daudz, izrādījās, ka bija tieši laikā. Man tik ļoti patika sēdēt zālē ar manām mīļākajām sievietēm pasaulē, dzert alu un pīt pašām savus vainagus, ko darīju pirmo reizi mūžā, by the way. Sanāca tik pārsteidzoši labi, ka es joprojām esmu šokā. Man tik ļoti patika mans vainags, lepojos ar sevi un to, ka šogad izlēmēm pašas pīt savus. Naktī, kā jau jebkurš dzēris cilvēks, gājām uz jūru. Bija tik forši peldēties, un Sātans mani mīl :D Kopumā bija ļoti forši Jāņi, pirmo reizi peldējos kaila, tāda brīvības sajūta, un, ja man būtu izvēles iespējas, es nekad vairs nepeldētu ar peldkostīmu mugurā. Vispār, tik daudz kailuma kā šajos jāņos man nekad nav bijis, īpaši ņemot vērā, ka otrās dienas vakarā mēs taisījām ēst kaili :D Un tas man liekas tik ļoti awesome, ka ir tik brīvi cilvēki man apkārt, ka tie ir mani draugi un, ka ar seksu tam nav pilnīgi nekāda sakara.
Forši bija svētdienas vakaru pavadīt pie jūras spēlējot kārtis, klausoties mūziku un izbaudot vasaru, jeb precīzāk cenšoties nenomirt no lielā karstuma. Un kā saka, ja neveicas kārtīs tad veicas mīlestībā, lai arī man vienkārši gribētos ticēt, ka mani ir grūti apspēlēt durakā, droši vien būs vien jāpiekrīt, jo mīlestībā man tiešām neveicas, un kārtīs zaudēju tikai dažas reizes.

Ja ne par Jāņiem, tad es ļoti ceru ka drīz mēs atkal ar Daci dzīvosim tikai divas vien. Lai arī no sākuma man nelikās, ka tā būs problēma, tad tagad man viņš vienkārši besī, kā var runāt visu laiku, like tiešām visu fakin laiku bez apstājas, un vēl pie tam ne par ko. Tā jau kā cilvēkam viņam nav ne vainas, man tikai ne ļoti patīk dzīvot ar viņu kopā, jo vienmēr ir tā apziņa, ka es neesmu viena mājās, vai ka nespēju ar Daci sakarīgi parunāt, kad viņš ir blakus. Zinu, ka mēs abas divas jūtamies vienādi, jo no vienas puses negribas izmest cilvēku uz ielas, bet no otras puses viņš pats ir pieaudzis cilvēks, un viena lieta ir izpalīdzēt ar dzīvesvietu uz pāris dienām, bet nu ir jau dažas nedēļas pagājušas, un diemžēl, lai arī cik forši un sakarīgi cilvēki nebūtu,. ne visus gribas redzēt dienu dineā un ne ar visiem ir iespējams sadzīvot.

"I had plenty of my own money, I listened to nothing, and yielded to the act of love only on my own terms, which I always obtained, being gifted with enough beauty to make men really suffer."- Pandora. Šis ir tikai viens no iemesliem kādēļ šī grāmata man tik ļoti patīk, ka esmu izlasījusi viņu jau kādas reizes 4, un šobrīd lasu no jauna. Izbaudu katru lapaspusi.

Man pietrūkst Murziks. Viņš vienmēr uzlaboja garastāvokli, un badījās ar mani. Ja bija skumji vai nekāds garastāvoklis, tad atlika tikai uz viņu paskatīties un sirdī iestājās mīļums. Man zēl, ka tā notika. Žēl, ka es neko nevaru darīt, lai mazinātu Daces sāpes. nekad neesmu labi uzņēmusi nāvi, nekad nezinu ko īsti teikt vai ko darīt. Bet katram ir savs laiks kad aiziet, neko tur nevar padarīt. Sāpes nekad nepāriet, tās tiek kaut kur noliktas, kādā tālākā prāta atvilknē un izceltas retāk un retāk, nekad neesmu sapratusi tos cilvēkus, kas saka laiks dziedē visas rētas, jo tā nav, ar laiku mēs tikai iemācamies ar to sadzīvot, aizpildam prātu ar kaut ko citu, bet tas tukšums un sāpes nekad, nekur tā īsti nepazūd, tikai uzplaiksnī aizvien retāk.

"Your hands are devils, my skin is fire. You are at home." Joprojām, līdz galam nesaprotu, kādēļ šis teksts var traucēt gulēt pa nakti, lai gan ir ļoti romantisks un skaists, un attēlo to, kā jūtos saistībā ar viņu. It hurts when we speak but it kills me when we don't. Ir dienas, kad par to nedomāju, ir dienas, kad gribas uzrakstīt, ir dienas, kad gribas viņu blakus. Ceru, ka arī šī sajūta, kā jau visas citas, ar laiku pāries.

Man Dace nesen jautāja, kad man zuda jūtas pret manu bijušo līgavaini, nebiju par to tā īsti domājusi, jo man likās, ka būs grūti definēt to mirkli, bet ja man būtu jāatbild, tad es teiktu, vai nu tad, kad ienīgā lieta, ko es dzīvē vēlējos bija jaunākā grāmata no vampīru hronikām, un to man uzdāvināja kāds cits, vai arī tad, kad tiku bildināta, šim bija jākļūst par laimīgāko brīdi manā mūžā, nevis par mirkli, kad es nosodu pati sevi, jo domas ir pavisam citur, ar kādu citu, just a note to self, nekad nevēlos tā justies. Ja man kādreiz vēl būs attiecības, tad tās būs ar kādu, kas spēj mani emocionāli nogāzt no kājām, mani savaldīt, likt man iemīlēties un mīlēt, kas liks man justies īpašai un iekārojamai, kādu, kas man atgādinās, ka nav labākas vietas pasaulē, kā tikai blakus, kādu, kuru gribēsies skūpstīt vēl vēl un vēl. Īsāk sakot, kādu, kurā es būšu iemīlējusies jau no pirmā acu skatiena.
 
 
šā brīža vīruss:: thoughtful
šobrīd injicēju:: 30 seconds to mars- buddha for mary