Lai arī man tagad vajadzētu sākt krāmēt mantas, es nespēju koncentrēties. Man joprojām neticās, ka es braukšu atpakaļ uz Latviju, vēl pie tam, tik spontāni. Bet es zinu, ka sādi būs labāk, es beidzot atkal būšu laimīga. Beidzot arī visas drāmas, pašnāvību mēģinājumi, raudāšana trīs dienu garumā, lūgšanās ir garām, esmu viena pati un izbaudu mūziku un vientulību. Es pat nespēju aprakstīt sajūtas, kādas manī tagad mājo, esmu priecīga, ka atkal būšu Rīgā, esmu neizsakāmi laimīga, ka būšu atkal kopā ar manu mīļo Dca, esmu satraukusies par darbu un dzīvesvietu, lai gan es tik ļoti ceru, ka Rīgā atrast kaut cik sakarīgu darbu nebūs tik grūti kā šeit.
Lai arī sākumā nebiju droša par savu izvēli ceļot no tuvakās lidostas uz Viļņu, tagad patiesībā esmu tik ļoti satraukta un sajūsmināta, jo, nu jau bijušās, kursabiedrenes draudzene mani sagaidīs pašā lidostā un vedīs apskatīt Viļņu. Nekad iepriekš tur tā īsti neesmu bijusi, jo 5ās klases ekskursiju neskaitu. Un, ja ar šo vēl nebūtu gana, viņas mamma man atļāva palikt pie viņas, es par varot Dca ņemt līdzi un mēs abas varam tur palikt, tik jauki pret mani neviens sen nav izturējies, īpaši tādēļ, ka es šos cilvēkus nekad neesmu satiksui, vai pat runājusi ar viņiem, tik jauka sajūta. Esmu straukusies, bet pozitīvi satraukusies. Viļņāāāāā, un tur esot tik daudz alternatīvu bāru, akk, nevaru patiesība sagaidīt. Būs man piedzīvojumi vēl pirms pašiem piedzīvojumiem Rīgā. Un kāds man vēl teica, ka esot jaukam pret citiem tālu dzīvē netiksi, right in your face bitch.
Šodien vismaz manas dusmas ir pārgājušas, lai gan joprojām nesaprotu kā kādam, kuram nu jau ir 27 gadi, nav pašam nekādas atbildības un pienākuma sajūtas, ja jau pilnīgi visu izdara vecāki, un man sāk likties, ka es neesmu vienīgā, kas no šīs škiršanās gūst kaut ko sev, lai gan nevēlos būt ļauna un man prieks, ka šīs parmaiņas nāks par labu ne tikai man, bet....bet es nesaprotu kādēļ 4 cilvēkiem jabūt klāt, lai visu nokārtotu kamēr dažs labs sēž uz dīvāna. Lai arī man lika samaksāt īri par šo mēnesi, par ko es ļoti besījos, ņemot vērā, ka dažam labam nopērk dzīvokli netālu no Kopenhāgenas, pat piedavā darbu, jo redziet ģimene esot ģimene, es nespēju turēt ļaunu prātu, jo patiesība man ir gluži vienalga. Tikai šodien tā pa īstam sapratu, ka es beidzu viņu mīlēt sen sen atpakaļ, tikai nevēlējos pati sev to atzīt. Eh, nu vismaz tagad es varu ievilkt ķeksīti pie saderināšanās ailītes savā dzīves grāmatā. Lai arī cik skumji tas nebūtu, bet es priecājos, ka beidzot esmu brīva, no sapēm, pārmetumiem, depresīvas kompānijas un šīs valsts.
At least now I can say that I chose my life, I didn't settle for it.
šobrīd injicēju:: 3oh!3- starstrukk
excited