Man vienmēr licies, ka šis dzejolis vislabāk apraksta to, kāda esmu, jeb kāda vēlētos būt...

Vēlme gleznot

Nelaimīgs tas cilvēks, bet laimīgs tas mākslinieks, kuru vēlme plosa.

Es degu aiz vēlēšanās attēlot to, kura man parādās tik reti un aizbrauc garām tik ātri kā kaut kas skaists, nožēlas vērts, nozib garām ceļiniekam, kuru aizrauj naktī. Cik sen jau viņa pazudusi!

Viņa ir skaista, pat vēl vairāk nekā skaista: viņa ir lieliska. Viņā valda tumsa: viss, ko viņa izstaro, ir naksnīgs un dziļš. Viņas acis ir divas alas, kur mājo noslēpums, un viņas skatiens uzplaiksn kā zibens: kā eksplozija mijkrēslī.

Es viņu salīdzinātu ar melnu sauli, ja būtu iedomājama melna zvaigzne, kas izstaro gaismu un laimi. Bet vēl vairāk viņa liek domāt par Mēnesi, kas viņu droši vien apzīmogojis; ne tas baltais, idilliskais Mēness, kas atgādina frigidu sievu, bet tas baisais un skurbinošais, kas karājas negaisa naktī, kad mākoņi drūzmējas un skrien; ne tas mierpilnais un iejūtīgais Mēness, kas miegā apciemo sirdsskaidrus cilvēkus, bet no debesīm izrauts, uzvarēts un sadumpojies Mēness, kuru tesāliešu burves bez žēlastības spiež dejot šausmu pārņemtā zālē!

Viņas mazajā pierē mīt stingra griba un plēsoņas mīlestība. Bet sejas apakšdaļā, kur trīsošās nāsis ieelpo nepazīstamo un neiespējamo, ar neizprotamu grāciju sākas smieklu izvirdums no lielas mutes- sārtas, baltas un maigas, kas liek sapņot par brīnumu- puķi, kura dzimst vulkāniskā zemē.

Ir sievietes, kuras iedveš cerību tās pakļaut un baudīt, bet šī te iedveš vēlēšanos lēnām mirt viņas skatiena gaismā.