"Lost inside her dirty world
No one hurts this pretty girl but her..."
Finally, when someone else is talking about their feelings I know exactly why I have felt so depressed all this time, like their feeling are exactly how I felt for so long but didn't wanted to admit it to myself. . I feel like I have lost my identity, now, here, I am just one of those people, blending in, being exactly what people expect me to be and look exactly like everyone else, maybe that's why I had to dye my hair, I had to change something about myself, just to feel like someone again, feel like myself for a change. I guess its just a thing about us, eastern Europeans, we expect to socialize with people when we go out, not just get smashed and not talk with new people. because here I cant just go to places where, supposedly, people with the same interests, in music, for example hand out, and get new friends, that's not how things work here. When someone goes drinking, there is no such thing as friendship, its either you want something from me or I want something from you. but where does- I just want to know you- is lost? that makes me feel so sad, because how can you get to know others if you just want something from them, its so much nicer to just talk, about anything with random people, and I miss that so, so, so much. Communicating without expectations about sex or drinks, just socializing because it feels right.
Tās ir dažas no šodienas pārdomām.
Biju pie ķirurga, un lai gan zināju, ka neko daudz nevaru sagaidīt, jo opcija A- viss paliek kā līdz šim, opcija B- mani operē, bet negarantē, ka būs uzlabojumi, bet tomēr asaras saskrēja acīs, kad paziņoja, ka neko daudz viņi nevar darīt un, ka es, nekad nebūšu kā citi cilvēki. Lai gan ko tur daudz uztraukties, esmu visu mūžu šādi nodzīvojusi, un nekas jau galu galā nemainās.
Ja vien es spētu vārdos izteikt, cik daudz prieka man sniedz jaunā grāmata. Tāds nieks vien ir, bet cilvēki, kas nelasa grāmatas, nekad to nesapratīs. Kā ir ilgi gaidīt un sagaidīt to, ko vēlies no visas sirds. Cik jauka ir sajūta, kad pieskaries vākiem, un tie it zīdaini mīksti, kad grāmatu gribas apskaut un nekad nelaist vaļā. Un pēc šī prieka pienāk lasīšana. lai gan man tik ļoti interesē kas notiks tālāk, trenēju gribasspēku un lasu nedaudz, lai paliek vēlākam arī, jo ko tad es iesākšu, kad grāmata būs galā. Un es nespēju noticēt, ka tā bija dāvana no viņa. Viņš manis dēļ ir darījis tik daudz, palīdzējis, kad bija grūti, uzlabojis garastāvokli ar jaukajiem vārdiem un komplimentiem, licis smaidīt dienās, kad nekam nav jēgas un zudušas visas cerības, un galu galā, viņš manis dēļ pat atceļoja uz citu valsti. Bet te jau mans ego ierunājās, un zinu, ka nekam no tā visa nav jēgas, jo starp mums nekas nav bijis un nebūs, un iespējams, tā pat ir labāk. Es tikai esmu tik neizsakāmi priecīga, ka tieši viņš man sniedza to, ko es tik ļoti vēlējos. Spīgana tagad priecājas un aizmirstību gūst vampīru memuāros. Es vispār dažreiz domāju, ka cik gan forši būtu, ja vampīri patiešām eksistētu, un nevis vampīri kā Vampire diaries vai krēslā, bet kā Annas Raisas iztēlē, tik ļoti cilvēcīgi, bet tajā pat laikā bez kripatiņas iejūtības pret citiem.
Esmu oficiāli iestajusies skolā, un tad jau redzēs kā ies, sliktākajā gadījumā, turpināšu mācības manā bezjēdzīgajā profesijā.
No one hurts this pretty girl but her..."
Finally, when someone else is talking about their feelings I know exactly why I have felt so depressed all this time, like their feeling are exactly how I felt for so long but didn't wanted to admit it to myself. . I feel like I have lost my identity, now, here, I am just one of those people, blending in, being exactly what people expect me to be and look exactly like everyone else, maybe that's why I had to dye my hair, I had to change something about myself, just to feel like someone again, feel like myself for a change. I guess its just a thing about us, eastern Europeans, we expect to socialize with people when we go out, not just get smashed and not talk with new people. because here I cant just go to places where, supposedly, people with the same interests, in music, for example hand out, and get new friends, that's not how things work here. When someone goes drinking, there is no such thing as friendship, its either you want something from me or I want something from you. but where does- I just want to know you- is lost? that makes me feel so sad, because how can you get to know others if you just want something from them, its so much nicer to just talk, about anything with random people, and I miss that so, so, so much. Communicating without expectations about sex or drinks, just socializing because it feels right.
Tās ir dažas no šodienas pārdomām.
Biju pie ķirurga, un lai gan zināju, ka neko daudz nevaru sagaidīt, jo opcija A- viss paliek kā līdz šim, opcija B- mani operē, bet negarantē, ka būs uzlabojumi, bet tomēr asaras saskrēja acīs, kad paziņoja, ka neko daudz viņi nevar darīt un, ka es, nekad nebūšu kā citi cilvēki. Lai gan ko tur daudz uztraukties, esmu visu mūžu šādi nodzīvojusi, un nekas jau galu galā nemainās.
Ja vien es spētu vārdos izteikt, cik daudz prieka man sniedz jaunā grāmata. Tāds nieks vien ir, bet cilvēki, kas nelasa grāmatas, nekad to nesapratīs. Kā ir ilgi gaidīt un sagaidīt to, ko vēlies no visas sirds. Cik jauka ir sajūta, kad pieskaries vākiem, un tie it zīdaini mīksti, kad grāmatu gribas apskaut un nekad nelaist vaļā. Un pēc šī prieka pienāk lasīšana. lai gan man tik ļoti interesē kas notiks tālāk, trenēju gribasspēku un lasu nedaudz, lai paliek vēlākam arī, jo ko tad es iesākšu, kad grāmata būs galā. Un es nespēju noticēt, ka tā bija dāvana no viņa. Viņš manis dēļ ir darījis tik daudz, palīdzējis, kad bija grūti, uzlabojis garastāvokli ar jaukajiem vārdiem un komplimentiem, licis smaidīt dienās, kad nekam nav jēgas un zudušas visas cerības, un galu galā, viņš manis dēļ pat atceļoja uz citu valsti. Bet te jau mans ego ierunājās, un zinu, ka nekam no tā visa nav jēgas, jo starp mums nekas nav bijis un nebūs, un iespējams, tā pat ir labāk. Es tikai esmu tik neizsakāmi priecīga, ka tieši viņš man sniedza to, ko es tik ļoti vēlējos. Spīgana tagad priecājas un aizmirstību gūst vampīru memuāros. Es vispār dažreiz domāju, ka cik gan forši būtu, ja vampīri patiešām eksistētu, un nevis vampīri kā Vampire diaries vai krēslā, bet kā Annas Raisas iztēlē, tik ļoti cilvēcīgi, bet tajā pat laikā bez kripatiņas iejūtības pret citiem.
Esmu oficiāli iestajusies skolā, un tad jau redzēs kā ies, sliktākajā gadījumā, turpināšu mācības manā bezjēdzīgajā profesijā.
šobrīd injicēju:: Septic flesh
iedur sev