Es nemāku būt laimīga. Nemāku un viss.
Šodien vēlos būt kaut kur citur, bet ne šeit, lai gan tā es jūtos katru vakaru pirms iešanas gulēt. Man besī, ka viņi abi pilnīgi neko nedara katru dienu, un videospēles no rīta līdz vēlam vakaram es neskaitu par kaut kā darīšanu, ok, izved suni ārā 3x dienā, bet tā ir normāla lieta, ja ir suns, ka tas ir jāved arī ārā. Šodien, kad pārmaiņas pēc, ne man vienai visa diena aizņemta, tad vakarā neviens pat nevar vakariņas uztaisīt, jo redz, bijusi briesmīga diena, protams, ja visu laiku pierasts neko nedarīt tad tā būs, bet man besī, ka līdz ar to es arī neēdu un neēdīšu, jo nu man nav laika ēst gatavošanai, ja pēc skolas jāmācās, tad jābrauc uz dāņu valodu, tad mājās un atkal mācīties, lai rīt varētu piecelties uz darbu 5os no rīta, un tā visu laiku, bet es nesūdzos, ka man viss ir slikti, nu labi, tagad sūdzos, bet man ir sakrājies pārāk daudz iekšā. Nez kāpēc es varu brīvdienās ballēties ar viņiem, tad pēc pāris stundām miega braukt ar RITENI uz darbu, strādāt, tad braukt atpakaļ un mācīties skolai, un visma pa visu palīdzēt manam draugam uzkopt bāru, kāpēc man, kā vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei, tas viss ir jāpaveic, bet divi vīrieši var gulšņāt uz dīvāna, un niknoties par to, ka naudas nav. Tad vēl šodienas uzbrauciens pēc manis teiktā, ka es nekad neiemācīšos dāņu valodu, jo tā man liekas neloģiska un grūta, uz ko man atbildēja, kāpēc tad es sēžu universitātē, ja jau valodas kursi pat man liekas grūti un es domāju visam mest ar roku, plus vai tad es biju iedomājusies, ka jaunu valodu iemācīties būs viegli.protams, viegli spriest par lietām, kas pašam nav jādara. Visvairāk man laikam besī tas, ka es nejūtu to, ka man būtu puisis, drīzāk jau man ir divi dzīvokļa biedri, un ar vienu man tikai jādala gulta pāris h diennaktī, ņemot vērā, ka ejam gulēt un ceļamies katrs savā laikā, un pa dienu es sēžu vienā istabā, bet viņš otrā, nekādas komunikācijas, un tas man besī, bet netaisos jau kuro reizi strīdēties par šīm lietām. Man viss ir apnicis.Negribu sev draugu, negribu raudāt katru nakti pirms iešanas gulēt, negribu būt kaut kur citur, negribu būt nelaimīga katru dienu. Bet es nezinu kā lai visu tagad maina, un atkal gads ir pagājis un es gribu bēgt prom, nevis cīnīties.
Šodien vēlos būt kaut kur citur, bet ne šeit, lai gan tā es jūtos katru vakaru pirms iešanas gulēt. Man besī, ka viņi abi pilnīgi neko nedara katru dienu, un videospēles no rīta līdz vēlam vakaram es neskaitu par kaut kā darīšanu, ok, izved suni ārā 3x dienā, bet tā ir normāla lieta, ja ir suns, ka tas ir jāved arī ārā. Šodien, kad pārmaiņas pēc, ne man vienai visa diena aizņemta, tad vakarā neviens pat nevar vakariņas uztaisīt, jo redz, bijusi briesmīga diena, protams, ja visu laiku pierasts neko nedarīt tad tā būs, bet man besī, ka līdz ar to es arī neēdu un neēdīšu, jo nu man nav laika ēst gatavošanai, ja pēc skolas jāmācās, tad jābrauc uz dāņu valodu, tad mājās un atkal mācīties, lai rīt varētu piecelties uz darbu 5os no rīta, un tā visu laiku, bet es nesūdzos, ka man viss ir slikti, nu labi, tagad sūdzos, bet man ir sakrājies pārāk daudz iekšā. Nez kāpēc es varu brīvdienās ballēties ar viņiem, tad pēc pāris stundām miega braukt ar RITENI uz darbu, strādāt, tad braukt atpakaļ un mācīties skolai, un visma pa visu palīdzēt manam draugam uzkopt bāru, kāpēc man, kā vienīgajai sieviešu kārtas pārstāvei, tas viss ir jāpaveic, bet divi vīrieši var gulšņāt uz dīvāna, un niknoties par to, ka naudas nav. Tad vēl šodienas uzbrauciens pēc manis teiktā, ka es nekad neiemācīšos dāņu valodu, jo tā man liekas neloģiska un grūta, uz ko man atbildēja, kāpēc tad es sēžu universitātē, ja jau valodas kursi pat man liekas grūti un es domāju visam mest ar roku, plus vai tad es biju iedomājusies, ka jaunu valodu iemācīties būs viegli.protams, viegli spriest par lietām, kas pašam nav jādara. Visvairāk man laikam besī tas, ka es nejūtu to, ka man būtu puisis, drīzāk jau man ir divi dzīvokļa biedri, un ar vienu man tikai jādala gulta pāris h diennaktī, ņemot vērā, ka ejam gulēt un ceļamies katrs savā laikā, un pa dienu es sēžu vienā istabā, bet viņš otrā, nekādas komunikācijas, un tas man besī, bet netaisos jau kuro reizi strīdēties par šīm lietām. Man viss ir apnicis.Negribu sev draugu, negribu raudāt katru nakti pirms iešanas gulēt, negribu būt kaut kur citur, negribu būt nelaimīga katru dienu. Bet es nezinu kā lai visu tagad maina, un atkal gads ir pagājis un es gribu bēgt prom, nevis cīnīties.
1 pardozēja | iedur sev