syringe
09 Februāris 2013 @ 20:33
 
ik brīdi dzīvē mēs stāvam ar vienu kāju pasaku valstībā un ar otru bezdibenī

Lai gan es joprojām cenšos saprast, kas ir mīlestība, un jopro­jām ciešu to cilvēku dēļ, kam uzticēju savu sirdi, varu teikt, ka tie, kas pieskārās manai dvēselei, neprata pamodināt manu miesu, un tie, kas pamodināja manu miesu, neprata pieskarties manai dvēselei.

Visi vīrieši, īsi un gari, nikni un bikli, patīkami un atbaidoši, vienā ziņā ir stipri līdzīgi naktsklubā tie ienāk nobijušies. Pie­redzējušie savas bailes paslēpj zem skaļas runāšanas, sasaistītie nekādi nespēj atraisīties un sāk žūpot cerībā, ka savādās sajūtas izzudīs. Bet man nav ne mazāko šaubu, izņemot ļoti, ļoti nedau­dzus gadījumus, ka viņi visi trīc bailēs. Un tie ir šie īpašie klienti, ar kuriem Milans mani neiepazīstināja.
No kā klienti baidās? Īstenībā būtu jābaidās man. Jo es dodos naktī, eju uz svešu vietu, esmu fiziski vājāka un bez iero­čiem. Vīrieši ir ļoti dīvaini, es nerunāju tikai par tiem, kas nāk uz Copacabana, bet par visiem vīriešiem, ko līdz šim esmu sastapusi. Viņi var tevi sist, bļaut uz tevi, draudēt, bet paši vai mirst no bailēm no sievietes. Varbūt tā nenotiek ar tām, ko viņi apprec, bet vienmēr būs kāda sieviete, kas viņos uzdzīs bailes un liks pakļauties visām iegribām. Kaut arī tā būtu viņu māte.

"Kaunēties vajadzētu man, ka nepratu uzbudināt vīrieti. Tomēr kauns ir viņiem!"
Lai izvairītos no šādiem apgrūtinājumiem, Marija lika klientiem pilnīgu mieru. Kad tie likās pārāk daudz dzēruši vai galīgi saguruši, viņa izvairījās no seksa un veltīja uzmanību glāstiem un masturbācijai. Dīvaini, bet sevis apmierināšana tiem ļoti patika, lai gan ar to viņi varēja nodarboties arī mājās.
Vajadzēja būt acīgai, lai klients nepaspēj nokaunēties. Šie vīri, kas bija tik vareni un augstprātīgi darbā un tika galā ar uzņēmējiem, klientiem, piegādātājiem, aizspriedumiem, lieku­lību, bailēm un nomāktību, bija ar mieru maksāt trīssimt piecdesmit Šveices franku, lai tikai tiktu vaļā paši no sevis vis­maz vienu nakti.
"Vienu nakti? Vienu stundu, Marija, tu pārspīlē. Īstenībā tās ir četrdesmit piecas minūtes. Un, ja vēl atskaitām drēbju novilkšanu, samākslotu priekšspēli un papļāpāšanu par šo un to, laiks saruks līdz vienpadsmit minūtēm tieši tik daudz bija vajadzīgs plikam seksam."
Vienpadsmit minūtes. Pasaule griezās ap kaut ko tādu, kas ilga tikai vienpadsmit minūtes!
Un katru dienu, kas ilga divdesmit četras stundas, šo vien­padsmit minūšu dēļ (ja vien mēs ņemam par pilnu apgalvo­jumu, ka vīri mīlējās ar sievām katru dienu, kas ir blēņas un salti meli) vīrieši precējās, gādāja par ģimeni, pacieta bērnu raudas, pinās paskaidrojumos, kad pārāk vēlu pārnāca mājās, ieplestu muti blenza uz dučiem, simtiem citu sieviešu, ar kurām labprāt pastaigātos gar Ženēvas ezeru, pirka sev dārgas drēbes un vēl dārgākas drēbes sievām, maksāja ielasmeitām, lai sa­ņemtu to, kā viņiem pietrūka, vārdu sakot, balstīja milzīgu industriju, ko veidoja kosmētika, vingrošana, ēdieni, porno­grāfija un vara. Un, kad viņi satikās ar citiem vīriešiem, tie nekad nerunāja par sievietēm, lai gan parasti tiek uzskatīts tieši pretējais. Vīrieši sarunājās par darbu, naudu un sportu.
Ar civilizāciju kaut kas nebija kārtībā Un pie vainas nebija Amazones džungļu izciršana, ozona caurumi, pandu izmiršana, cigaretes, vēzi izraisoša pārtika vai cietumos val­došā kārtība kā to attēloja prese.
Nē, tas bija darbs, ar ko viņa nodarbojās, sekss.

Puisis nopelnīja lielu naudu, bija jauns un vesels. Viņš varēja darīt visu, kas ienāca prātā, doties uz jebkuru pasaules malu, satikties, ar ko vēlējās, viņš bija izbaudījis visu, ko vien vīrietis varēja gribēt, tomēr, neskatoties uz naudu, slavu, sie­vietēm un ceļojumiem, bija vientuļš un nelaimīgs, un viņa vie­nīgais dzīves mierinājums bija darbs.

Vakar vakarā, skatoties uz mani, Ralfs Harts pavēra manī kādas durvis, it kā viņš būtu zaglis. Bet aizejot viņš neko nebija paņēmis līdzi, gluži otrādi, viņš bija atstājis manī rožu smaržu. Un es zināju, ka nevis zaglis, bet līgavainis maiū bija apcie­mojis.

Viņa zināja, ka nevar stāties pretī šim vīrietim un ka ar viņu kopā neviena nakts nebūs tāda pati kā iepriekšējā.
- Apsēdies!
Balss svārstījās starp piemīlīgu un uzstājīgu. Viņa paklau­sīja, caur augumu izskrēja karstuma vilnis. Šo pavēli viņa jau pazina un jutās daudz drošāk.