Tikko pirmo reiz pārlasīju visus savus cibas ierakstus, līdz šim, es tikai uzrakstīju to, kas uz sirds, un vairs nekad nepārlasīju to visu. (velījums E: Piedod, ka Tev nācās lasīt visus manus ierakstus un pārdzīvot, un nedrīkstēji teikt neko, nevienam nenovēlu tādu draudzeni kā es, kas spēj tā sāpināt citus.)bet ne par to gribēju rakstīt, pēc ierakstiem secināju šādas lietas:
1)deja vu sajūtas šeit tiešām ir īpaši stipras un bieži( pat tagad, esot šeit, man ir bijušas kādas 5as reizes, kad ir tā sajūta, ka tas jau ir bijis).Mierinu sevi ar domu, ka tātad dzīve ir savās vietās beidzot nostājusies, un eju pareizo ceļu.
2) sen nebiju jutusies tik dzīva un priecīga kā šiet
3) lielā manis pārdzīvošana par skolu, un tās neturpināšanu, tika atrisināta kad izlasīju savu novembra ierakstu par praksi, un atcerējos, cik šausmīgi tad jutos, ka nevēlos jaukties citu problēmās, un cik grūti man ir iejusties jaunu cilvēku sabiedrībā, tāpēc profesijas maiņa laikam ir labākais ko es savā dzīvē varu izdarīt.
4) tās sajūtas, kas manī ir pret viņu, kopš nu jau marta, tagad ir mainījušās,jo vairs nav aizliegts ar viņu tikties un domāt par viņu, ilgoties un skumt.nu viss ir atļauts. un vairs nepārdzīvoju ja viņš neatbild uz manām īsziņām, jo nu ir noticis tas,ko gaidīju jau kopš marta, mēs esam kopā,es piederu viņam un viņš pieder man, esmu viņam blakus, un pagaidām nekas to nespēj mainīt.


P.S. the world is mine, man tikai jāsāk izbaudīt viss, ko šī dzīve sniedz, un vēlos, lai pozitīvā Sintija atgriežas, esmu noilgojusies pēc sevis tādas, jābeidz vienreiz drūmā dzīves uztvere, un jāielaiž krāsas manā pasaulē.