Pagājušajā naktī atkal murgi, bet šoreiz tik biedējoši, ka bija bail aizmigt, un paldies Dca, ka viņa bija klāt, varēju vismaz ar kādu parunāt nakts vidū, un, kā mazs bērns, gulēju viņai blakus :D
Neciešu murgus..
šodien jūtos nenormāli pārgurusi, tas noteikti no tā bērnu bariņa, ar kuriem man jāsastopas katru dienu praksē :D (12 bērni, vecumā no 1-3 gadiem..)
Un joprojām esmu šokā no tā, kā viņi šeit audzina savus bērnus:
1)bērni guļ ārā :O
2)bērni jau no 1,5 gadu vecuma māk apģērbties, paši ēd un māk uzsmērēt sviestu uz maizītēm
3)bērniem nav noteikts dienas režīms, tikai ēdienreizes, paši izvēlas ko vēlas darīt, ar kādām mantām spēlēties utt
Skatoties uz visu šo, liekas, ka mēs joprojām dzīvojam Padomju savienībā :D

tik skumji bez Dca šeit, pietrūkst kompānijas un latviešu valodas :P
dīvaina ir apziņa, ka tikai šeit es spēju būt dzīva, tā pa īstam, izbaudīt katru elpas vilcienu un katru dienu, cerot, ka šis laiks nekad nebeigsies...nu negribas man atgriezties realitātē, un pagaidām es varu atļauties dzīvot uz mana laimīgā mākonīša..un Latvija, ar neskaitāmajiem mēģinājumiem sabojāt garastāvokli un dzīvi, pagaidām var iet ieskrieties :D
Lai gan gribas būt Lv maija sākumā, tikai lai satiktu tik sen neredzētos cilvēkus, ar kuriem bija neizsakāmi jautri agrāk, kad zāle bija zaļāka un ballītēs skanēja I.C.P. un Hollywood Undead..
trešdien taisam muffinus, wiii.un kkad vēl ieplānos kino un lietus meža apmeklējums, kur nomiršu ja ieraudzīšu čūskas, kuras man tik ļoti "patīk".:D
Jauku Jums šo vakaru, mīlīši. :p