Stulbā prakse :@
Šodien nopietni sāku apsvērt profesijas maiņu, jo nespēju vairs tik labi iejusties un iedraudzēties ar citiem.
Nespēju pieiet pie svešiem cilvēkiem, un sākt runāt, nespēju izdomāt neko ievērības cienīgu, kko tādu, ko būtu vērts teikt.
Visu laiku aizdomājos par to, ka man jaunus draugus tāpat nevajag, un viss ko varu pateikt, citiem liksies dīvains un neinteresants.
Ehhh...vecums nenāk viens. :D
Šodien gribējās gan raudāt, gan ielīst zemē, gan kādu piekaut. nekad nebiju domājusi, ka man būs tik grūti iejusties sabiedrībā, tik grūti pielāgoties.
Bet tas laikam tāpēc, ka jaunus draugus neesmu ieguvusi sennnnnnnn........ļoti sen.......un tagadējie ir tādi kā es- klausās to pašu mūziku, ko es, apmeklē vienas un tās pašas vietas,  mums ir tik daudz kopīga..tas ir burvīgi, tiešām, es mīlu savus draugus, bet problēma rodas manī, jo esmu pilnīgi un galīgi atrofējusies no apkārtējās "normālās"sabiedrības.
Vienīgais, kas sniedz prieku, ir atnākšana mājās, seriāla kārtējā sērija un mandarīni. That's pathetic..i know..
Bet rīt būs jauna diena, kurā, cerams, jutīšos labāk..