vakar satiku draudzeni no vidusskolas laikiem. viņa bija atbraukusi uz Latviju uz radinieka kāzām. dzērām tekilu, runājāmies par visu ko, un nonācām arī līdz tiem jautājumiem, ko visi radi mūsu vecumā uzdod nemitīgi - jautājums par kāzām un/vai bērniem. viņai tas laikam ir aktuālāk, jo ir ilgstošas attiecības, kamēr man pirms diviem mēnešiem no vecmammas bija jādzird frāze, ka "laiks iet uz priekšu un Tu jau jaunāka nepaliec", par ko joprojām mazliet ķiķinu.
lai nu kā, pirms pāris gadiem tīri tehniski biju saderinājusies un kāzas nenotika, jo vienā jaukā dienā savācu visas savas mantas un aizgāju prom. nebija gluži no zila gaisa, bet tas šobrīd nav svarīgi. tad nu vakar draudzene jautāja, vai vēl kādreiz būtu ar mieru saderināties un tiešām apprecēties (jo laikam biju radījusi iespaidu, ka laulībai neticu vai smth). būtu ar mieru, jā, bet tur ir jābūt tā vērtam cilvēkam, nu, šobrīd vistuvākais tam, ko esmu iedomājusies, bija kanādiešu fiziķis. vēl vakardienas rīta pusē, kad biju darbā, kolēģes bērnudāza vecuma dēls (neprotu uz aci noteikt vecumu, 5 gadi varbūt?) pajautāja, vai man ir vīrs un pēc tam - kāpēc nav. nav tā, ka nav kandidātu, bet, jāsaka godīgi, nav milzu vēlmes ieguldīt laiku un darbu attiecību veidošanā un uzturēšanā. šajā vasarā vispār esmu saņēmusi daudz jautājumu par šo tēmu; sāk likties, ka tomēr ir sabiedrības spiediens, jo mana "vispirms doktora grāds, zinātne, karjera, tad ģimene, un bērni visticamāk nekad nē" atbilde teju nevienam nešķiet pieņemama.