kā sauc to problēmu, kad nespēj atteikt palīdzību pat cilvēkiem, kurus daudz labprātāk redzi ejam, nevis nākam? zems pašvērtējums?

piektdien zvanīja bijušā drauga māsa ar lūgumu pamācīt viņas dēlam matemātiku - tā un tā, 12. klase, tā un tā, pēdējais brīdis, jo jau 19. maijā eksāmens. piekritu. šodien būtu tas pusis jāmāca, bet ļoti negribas (un pekšņi ļoti sāk traucēt tas, ka zinu, ka pašai bijušā drauga māsai joprojām šķiet, ka esmu teju elles izdzimums, ka aizgāju tā, kā aizgāju). tad nu tagad nezinu, ko darīt. no vienas puses - nav absolūti nekādas jēgas būt pieklājīgai, ja reiz mani tāpat jau vaino par visiem pasaules grēkiem. no otras puses - ja atsakos, viņiem būs taisnība, but then again - cik ļoti man tas rūp?