esmu aizgājusi no skolas; no augusta pēdējās nedēļas strādāšu institūtā (tīri tehniski -divos), un, lai arī prieks par šādu notikumu attīstību, vienlaikus ir arī neizsakāmi bail, ka izrādīšos par stulbu un tās bailes mazliet paralizē.  

jūlijs pagāja divas-trīs reizes nedēļā dodoties uz rīgu, lai sistemātiskāk strādātu pie disertācijas lietām. tiesa, spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir mēģinājums saprast vienu nolādētu pierādījumu .. tas prasīja trīs stundas un visas manas pašcieņas paliekas. vai ir kāds vērā ņemams progress? vienu brīdi šķita, ka jā, bet šobrīd tā vairs neliekas, tomēr vismaz ir skaidrs, kurā virzienā jārok. 

esmu attiecībās, un ir sasodīti labi. racionāli saprotu, ka gan jau tas ir rozā briļļu periods, bet - lai ir, sen nav bijis - nekad nav bijusi tāda pārliecība par sevi, tāda uzticēšanās otram un tāda drošības sajūta. es nezinu, kā būs tālāk, bet šobrīd ir vairāk kā vienkārši labi, apmeklējam ballītes, ejam pārgājienos, pavadām laiku divatā un ar citiem, ir gan sarunas, gan ērts klusums, ir fiziska un emocionāla tuvība, ir tik daudz visa kā cita, ka man mazliet bail stāstīt - ka tik nepazūd. te jāpiebilst, ka lielāko daļu laika neirotiskā uzvedība, kas gan jau zināmā mērā sabotēja attiecības iepriekš, izpaužas krietni mazākā apjomā.

vakar biju uz Rammstein. bija lieliski, tik lieliski, ka varbūt teksts te ir tīra iedvesma, ne upeņu balzāms.